Sandra Pumpure
Pļaviņu bibliotēkā Lasītāju klubiņa dalībnieki aizvadītajā mēnesī diskutēja par Evitas Hofmanes stāstu krājumu “Durvis”, kas izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznāca 2021. gadā. Klubiņa tikšanās reizē klāt bija arī kāda īpaša viešņa — pati rakstniece.
Dienas pirmajā pusē Evita Hofmane bibliotēkā tikās ar Pļaviņu vidusskolas 9. un 12. klašu jauniešiem un viņu skolotājām Lauru Avotiņu un Aigu Bērziņu. Rakstniece atzina, ka viņai ir prieks satikt savus esošos, kā arī topošos lasītājus un bibliotēkas apmeklētājus. Arī viņa pati cieši saistīta ar bibliotēku — vispirms bijusi lasītāja jau no bērnības, bet vēlāk darbiniece. 23 gadus viņa strādā Rīgas Centrālajā bibliotēkā, šobrīd vadot tās filiāli Iļģuciemā.
— Draudzība ar grāmatu aizveda līdz tam, ka arī pati vēlos izteikties. Kad “sirds bija pilna”, iestājos Latvijas Literārajā akadēmijā, kur mācījos, kā likt kopā vārdus, lai tiktu pie rezultāta. Daļa stāstu, kas ir krājumā “Durvis”, tapa, mācoties šajā akadēmijā. Laika gaitā dažs mainījis nosaukumu un pieslīpēts, jo mācību procesā jau top kaut kas līdzīgs literāram darbam. Tāpat kā citas prasmes, arī šīs jāattīsta un jāpilnveido, — atzīst Evita.
Viņas stāstos ir kaut kas no pašas pieredzētā, kaimiņu vai paziņu dzīvēm, ikdienā noskatītām situācijām. Skarta arī bibliotēku tēma, bet katrā krājuma stāstā ir kādas durvis, un dažā pat vairākas.
— Veidojot šo krājumu, tā nebija apzināta izvēle, tikai vēlāk apjautu, ka durvis ir visos stāstos — redzamas vai neredzamas, iekšējā izjūtā un zemapziņā esošās, tādas, kuras atvērtas, ir ciet vai aizcērtas deguna priekšā. Līdz ar to stāstu varoņiem jāmeklē veids, kā tās atdarīt. Līdz ar to krājums ir tik daudzveidīgs, lai katrs lasītājs tajā atrastu ko sev. Ja nē, arī tās ir durvis, kas atver kaut ko, — teica rakstniece, atzīstot, ka šis darbs viņai bija liels izaicinājums — kā durvis pašai uz sevi.
Lai kaut ko patiesi pastāstītu citiem, jābūt patiesiem arī pašiem.
“Durvis” ir pirmā Evitas Hofmanes grāmata, un tā izpelnījās ne tikai lasītāju uzmanību. Izdošanas gadā tā bija nominēta Latvijas literatūras gada balvai, kas ir augstākā atzinība šajā jomā, un jaunajai autorei tas bija īpašs pagodinājums. Viņai ir arī gandarījums redzēt savu grāmatu bibliotēku un grāmatnīcu plauktos.
— Savulaik darbā aizdomājos, ka bibliotēkā ir tik daudz grāmatu, bet nav nevienas manējās. Tomēr jutu, ka tā manī ir, un vēlāk jau turot to rokās, tas bija gan īpašs, gan pašsaprotams brīdis, ka tas ir izdarīts. Tā saviļņojošā izjūta nav mazinājusies, — stāsta Evita Hofmane.
Nākamais rakstnieces darbs ir romāns “Simulacra”, kas vispirms veltīts viņas kaķenītei Grētai. Pandēmijas laikā darbs tapis, rakstot abām līdzās. Šis darbs gan nevedies tik raiti kā stāstu krājums, bet veiksmīgi paveikts un izdots. Kaķenīte gan šo brīdi nepiedzīvoja. Vēl romāns ir kā veltījums mūzikai un mūziķiem, kuri Evitai vienmēr bijuši svarīgi. Tas ir stāsts par ticību, cerību, mīlestību un brīvību.
Reklāma