Katrs mēģina izdzīvot, kā var

– Kā ar tādām cenām var izdzīvot! — šausminājās kāda paziņa, kura atvaļinājuma laikā atgriezās Latvijā no Vācijas. Līdzīgi nesen teica radiniece, kura ieradās no Anglijas. Līdz šim viņa uzskatīja, ka tur viss ir dārgs. Diemžēl Latvijā cenas ikdienas patēriņa precēm, visvairāk pārtikai, aug kosmiskā ātrumā. Ja vienā dienā paka piena maksāja konkrētu summu, nākamajā jau desmit centi klāt. Tajā visā ir tikai tāda “neliela” nianse — algas cilvēkiem nepalielinās ne par centu. Līdz ar to krītas iedzīvotāju pirktspēja, kas ir viens no būtiskākajiem ekonomikas veicinātājiem — ja nav, kas pērk, nav vajadzības ražot.

Ir preces, bez kurām ikdienā nevaram iztikt, piemēram, piens un maize. Sakožot zobus un kārtējo reizi pašausminoties, liekam to piena paku pirkumu grozā. Tomēr cilvēki arvien vairāk izsver, ko pirkt, ko nē, cik daudz, un akcijas preces no plauktiem pazūd zibens ātrumā. Tas viss liek mainīt ne tikai iedzīvotāju paradumus, jo daudzi vairs nepievērš tik lielu uzmanību ražotājam, bet cenai. Izmaiņas ir arī ražotāju pusē. Kā norādījis Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks, lai pielāgotos iedzīvotāju vājajai pirktspējai, piena pārstrādes uzņēmumi patlaban samazina produktu klāstu. To, ka tas notiks, varēja jau paredzēt, un, visticamāk, nav arī lielas vajadzības pēc neskaitāmo veidu krējuma vai biezpiena. Savukārt uzņēmums “Limbažu siers” savu darbību uz kādu laiku apturējis vispār, kam par iemeslu ir lielās ražošanas izmaksas, jo ieņēmumi tās nesedz. Labākā situācijā ir lielie ražotāji ar eksporta tirgu.

Nav noslēpums, ka vislielākā peļņa ir produktu pārdevējam, tikai tad pārstrādātājam un ražotājam. Vai arī šajā ziņā nav jāievieš kādas izmaiņas? Lai visiem ir vienādi un arī pircējs spētu iegādāties produktus. Tagad šķiet, ka ikviens cīnās par savu izdzīvošanu, bet zaudētāji ir visi. Neizbrīna arī tas, ka šo laiku daudzi mēģina izmantot kā peļņas iespēju, jo cenu var palielināt visam — tagad tādi laiki.

Sociālajos tīklos kāds ironiski pajokojis — piena produkti kļuvuši tik dārgi, ka nopērkami tikai ministriem, deputātiem un vēl dažiem svētku reizēs. Joks ar savu patiesības graudu, jo ar valdības algām sadārdzinājuma krīzi, iespējams, vēl tā neizjūt, un viņi arī atļāvušies tās palielināt. Ko darīt pārējiem? Turklāt priekšā vēl ziema ar lielajiem rēķiniem par apkuri un elektrību. Resursus jau vajag un var taupīt, bet bez siltuma, gaismas un ēdiena neiztikt.