Aprites ekonomikas pamats — jebkurš materiāls ir resurss un jebkas, ko esam ņēmuši no dabas vai saražojuši, jāizmanto iespējami ilgāk, — pretēji rīcībai “paņem, patērē un izmet”. Termins, iespējams, liekas sarežģīts un attiecināms vien uz pilsētniekiem, vides aktīvistiem, politiķiem vai tiem, kuri “sēž Briselē”, tomēr tā nav. Aprites ekonomika ir izvēle, kādā zemē mēs vēlamies dzīvot — pilnā ar atkritumu poligoniem vai tomēr tīrā, nepiemēslotā un nenoplicinātā? Izvēle sākas ar cilvēku.

JĀNIS LAPSA, SIA “ZAĻĀ JOSTA” VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJS

Aprites ekonomikas cikls sastāv no patēriņa mazināšanas, lietu atkārtotas izmantošanas un sašķirotā materiāla pārstrādes.

Pašlaik Latvijā ir 11 atkritumu noglabāšanas poligoni, kā arī divi speciālie poligoni — bīstamajiem un azbestu saturošiem atkritumiem. Ikvienam poligonam ir noteikta kapacitāte, tāpēc tajos būtu jānonāk tikai tam, ko nekādi vairs nevar pārstrādāt un kam nevar dot otru dzīvi.

Kā Eiropas Savienības dalībvalsts mēs esam uzņēmušies kopējo solījumu, ka 2035. gadā poligonos nonāks ne vairāk kā 10% no iedzīvotāju saražotajiem atkritumiem. Šobrīd atbilstoši Eiropas Vides aģentūras vērtējumam mums pastāv ļoti liels risks to nesasniegt, jo 2020. gadā šis rādītājs Latvijā bija 52,8%.

Poligonu problēma nav tikai to faktiskā kapacitāte, bet arī to radītās emisijas, tai skaitā metāns, kas atstāj tiešu ietekmi uz klimatu. Poligons “apēd” to vietu un zemi, ko mēs varētu izmantot citādāk, efektīvāk, piemēram, lauksaimniecībai vai uzņēmējdarbības attīstīšanai. Jāatzīmē, ka Latvijā ir poligonu skaita samazināšanas plāns, proti, tagadējo 11 vietā saglabāt tikai piecus, tomēr realitātē, iespējams, visai drīz nāksies būvēt arvien jaunas atkritumu uzglabāšanas vietas. Tāpēc katram, kurš nevēlas, lai Latvija slīktu atkritumos, ir jāsniedz sava artava.

Pēc “Eurostat” datiem Eiropas iedzīvotāji gadā rada aptuveni 220 miljonu tonnu sadzīves atkritumu (gandrīz 500 kg uz vienu iedzīvotāju). Vairāk nekā pusi no šī daudzuma — 116 miljonus tonnu — veido nepārstrādājami atkritumi.

Lai samazinātu atkritumu apjomu, kas nokļūst poligonā, un uzlabotu apritīgumu, ikviens savā ikdienā var iekļaut vienkāršus ieradumus, proti, samazināt patēriņu jeb iegādāties tikai to, kas patiešām ir nepieciešams. Lietot ilgāk, labot lietas un galu galā — šķirot.

Jāšķiro visiem, arī bērnudārzos

Lai resursi netiktu izniekoti un tiktu veicināta aprites ekonomika, nepieciešams ieviest principu, ka atkritumi jāšķiro gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan publiskā sektora iestādēm, gan arī skolu un pat bērnudārzu audzēkņiem.

Pašlaik šķirošana ir galvenokārt lielo ražojošo uzņēmumu pienākums, noteiktām nozarēm ir ražotāju atbildības sistēmas, tāpat arī valsts nodokļu politika ir veidota tā, lai mudinātu iedzīvotājus šķirot. Dabas resursu nodoklis, kas saistīts ar nešķiroto sadzīves atkritumu noglabāšanu, tiek pārskatīts un pakāpeniski paaugstināts jau kopš 2021. gada. Turklāt paredzēts, ka šī likme tiks celta arī 2025. un 2026. gadā, ik gadu to palielinot par 10 eiro tonnā. Tas nozīmē, ka nešķirotājiem sadzīves atkritumu izvešana kļūs tikai dārgāka. Savukārt šķirojot vai samazinot sadzīves atkritumu daudzumu, iedzīvotāji savu atkritumu apsaimniekošanas rēķinu var samazināt pat par 30%.

Līdz šim bija jāšķiro stikls un iepakojums, bet no 2024. gada 1. janvāra — arī bioloģiski noārdāmie jeb bioatkritumi. Protams, var teikt, ka reģionos bioatkritumu šķirošana jau notiek, jo daudzi privātmāju īpašnieki kompostē, un tas ir tikai apsveicami. Tomēr būtiski, lai tas ir apvienojumā arī ar plastmasas, metāla, papīra un stikla iepakojuma šķirošanu.

Ir vairāki labi piemēri, ka atkritumus atbildīgi šķiro ne tikai pilsētās, bet arī reģionos. Piemēram, Ozolniekos šķiroto atkritumu konteineru ir gandrīz tikpat daudz, cik sadzīves atkritumu konteineru. Līdzīga situācija ir arī Ropažos, kur iepretim 8000 sadzīves atkritumu konteineru ir 3100 konteineru vieglajam iepakojumam, 860 stiklam un 300 bioatkritumiem. Šāds rezultāts ir arī pašvaldības mērķtiecīgs darbs, gan izstrādājot un ieviešot noteikumus, gan izglītojot iedzīvotājus.

Sabiedrības paradumu maiņai jāsākas no mazotnes, jo tieši jaunākā paaudze dzīvos ar mūsu atstātajiem atkritumu kalniem. Lai neradītu nākamos poligonus, jau bērnudārzā jāmācās atbildīgi izturēties pret lietām un nolietoto mantiņu nevis izmest, bet, piemēram, apmainīt pret citu vai, iesaistot vecākus, ziedot labdarībai.

Savukārt vecāki bērniem var stāstīt un parādīt, kā dažādi priekšmeti var iegūt otru dzīvi, ja tie sašķiroti pareizi. Piemēram, Rīgā un Pierīgā, “Creakids” pirmsskolas izglītības iestādes veido kompostu gan ārā, gan telpās, bioatkritumu noārdīšanās un kompostēšanas procesu apgūstot ar lielu palīdzību.

Kompostēšana ir veids, kā varam jēgpilni izmantot pārtikas un dārza atkritumus, pārvēršot tos dārznieka “melnajā zeltā”, nevis izmetot atkritumu konteinerā. Šī ir dubulta iespēja ietaupīt, gan samazinot izmaksas par sadzīves atkritumu izvešanu, gan netērējot naudu augu mēslojuma iegādei.

Labs komposts baro augsni, palīdz ietaupīt naudu, ko dārzu un arī balkona puķu kastu īpašnieki tērētu par veikalos nopērkamu mēslojumu. Tradicionāli ar kompostēšanu nodarbojas privātmājās dzīvojošie, taču jaunākas tendences liecina, ka arī pilsētnieki iesaistās šajā videi draudzīgajā un aprites ekonomiku veicinošajā procesā.

Arī tekstilu var šķirot un nodot bez maksas

Latvijā ir arvien vairāk iespēju nodot tekstilu pārstrādei, ievietojot to tekstila šķirošanas konteinerā. Tajā var likt visu veidu apģērbu, apavus un mājas tekstilu, piemēram, palagus, aizkarus vai dvieļus, kas pašam ikdienā vairs nav nepieciešams, taču aizvien ir labā kārtībā.

Arī būvgružus un riepas var pārstrādāt

Aprites ekonomikas pamatprincipi paredz dažādu materiālu un produktu koplietošanu, atkārtotu izmantošanu, remontu un atjaunošanu, tādējādi pagarinot to dzīves un aprites ciklu. Aprites ekonomika tiecas pēc iespējas saglabāt un paaugstināt resursu vērtību visā dzīves ciklā.

Arī Latvijā ir parādījušies apmaiņas punkti, kuros var nodot sev nevajadzīgas lietas un pretī paņemt kaut ko noderīgu. Kā vēsta latviešu teiciens: kas vienam atkritumi, citam — zelts. Iespējams, tas, ko vēlies izmest, kādam pēc to pārstrādes var kalpot kā izejmateriāli celtniecībai vai dzīvesvietas remontam. Kāpēc noglabāt poligonos to, kas var būt vērtīgs un lietojams?

Speciālie apmaiņas punkti palīdz šo ideju, kas saskan ar aprites ekonomikas principiem, īstenot, neļaujot materiāliem nonākt atkritumos. Piemēram, Pierīgā pērn atklātajā apmaiņas punktā “Nomales” iespējams bez maksas nodot, paņemt vai apmainīt atkārtotai lietošanai derīgus būvmateriālus, remonta lietas, interjera priekšmetus, strādājošu elektrotehniku u. c. Tāpat apmaiņas punktā būvgružus var iemainīt pret grunti vai šķembām, kas iegūtas otrreizējā pārstrādē.

Lielu daļu būvniecības atkritumu var pārstrādāt. Vidēji gada laikā būvgružu šķirošanas laukumā “Nomales” tiek nodots ap 160 000 tonnu atkritumu — būvgružu, lielgabarīta atkritumu, koksnes, stikla, asfalta u. tml. No tiem aptuveni 60% iespējams pārstrādāt. “Nomalēs” tos sašķiro, un pēc tam lielākā daļa pārtop atkārtoti izmantojamos materiālos — šķembās, augsnē u. c.

Automobiļa riepas, kas savu mūžu jau nokalpojušas, jānodod pārstrādei, jo to izgatavošanā pamatā izmanto naftas produktus, tekstilu un metālu. Šīs sastāvdaļas var pārstrādāt otrreizējās izejvielās, iegūstot vērtīgus resursus jaunu produktu ražošanai, piemēram, gumijas granulas. Savukārt, ja riepas gadiem atstātas zem klajas debess vai šķūnī, tad materiāls laika gaitā noveco, kļūst trauslāks un riepas kļūt nederīgas pārstrādei. Pēc tam vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir reģenerācija, sadedzinot speciālās iekārtās.

Ko var darīt valsts, pašvaldības un cilvēki?

Līdz apritīgumam mūsu valstij vēl ir krietns ceļš ejams, bet ir arī laba ziņa — saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras ziņojuma datiem 2010. gadā Latvijas apritīgo materiālu izmatošanas ātrums bija ap 1%, bet 2021. gadā tie bija jau 6%.

Nākamais solis valsts līmenī būtu pastāvošās kārtības maiņa. Tā ir iespējama, ja sadarbība un virzība notiek visos līmeņos: valsts — uzņēmējs — cilvēks.

Valsts līmenī nepieciešams “zaļināt” nodokļus, kas var darboties dažādos virzienos, piemēram, atbalstīt uzņēmumus, kuri investē tehnoloģijās un procesos, kas mazina oglekļa dioksīda emisijas, vai tiem, kuri nešķiro vai rada palielinātu daudzumu emisiju, tiek piemērotas lielākas nodevas. Šāda rīcība varētu stimulēt ne tikai klimata mērķu sasniegšanu, bet arī valdības deklarācijā pausto ekonomikas transformāciju.

Tikmēr pašvaldības var motivēt iedzīvotājus aktīvāk šķirot, izdodot atbilstošus saistošos noteikumus, kā arī atkritumu apsaimniekošanas iepirkumos paredzēt, ka apsaimniekotājam privātmājām jānodrošina stikla, iesaiņojuma un bioloģisko atkritumu šķirošanas konteineri un to izvešana. Liela daļa pašvaldību, piemēram, Jūrmala, Ropaži vai Sigulda, saistošajos noteikumos jau ir nostiprinājušas nosacījumu, ka tie iedzīvotāji, kuri šķiro atkritumus, var pieteikt retāku to izvešanu nekā noteiktais minimums. Tādējādi pašvaldības var motivēt iedzīvotājus aktīvāk šķirot.

Svarīgi būtu attīstīt industrijas, kas izmanto nepārstrādājamus atkritumus kā enerģiju, jo aprites ekonomikas prioritārie mērķi ir radīt mazāk atkritumu, šķirot un pārstrādāt iespējami vairāk. Jāpiebilst, ka arī no pelniem iespējams iegūt dažādus dārgmetālus, ko atkal var izmantot ražošanā.

Lai cik banāli tas varbūt skan, mēs visi esam atbildīgi par to, kādu planētu un mūsu valsti atstāsim nākamajām paaudzēm. Valsts uzdevums ir radīt sistēmu un atbalsta rīkus, kas motivē gan uzņēmējus, gan cilvēkus rīkoties un īstenot aprites ekonomikas principus dzīvē. Tālāk gan viss atkarīgs no katra paša rīcības, tiesa, tas nozīmē domāšanas maiņu no īstermiņa vismaz uz vidēja termiņa periodu un koncentrēties uz to, ko es pats katru dienu varu darīt citādāk, lai vide apkārt kļūtu tīrāka.

Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”

Par vidi atbildīgi ir visi

Sabiedrības attieksme pret atkritumu šķirošanu un samazināšanu, kā arī aprites ekonomiku pamazām mainās. Tajā lielā loma ir bērnu un jauniešu audzināšanai, ko jau vairākus gadus izglītības iestādēs veic Ekoskolas, arī Aizkraukles novadā.

SANDRA PUMPURE

Tekstila ir par daudz

Aizkraukles novada vidusskolas Ekoskola iesaistījusies projektā “No atkritumiem uz resursiem”, šo tēmu iekļaujot dažādās mācību stundās un Ekopadomes aktivitātēs. Projektam skolēni saņēma arī visu nepieciešamo aprīkojumu, lai reizi ceturksnī skolā veiktu atkritumu auditu — pareizi sašķirot atkritumus. Šajā procesā iesaistās Ekopadomes jaunieši un gandrīz visi 5. klašu skolēni, kuri dabaszinību stundās mācās par dabas resursu atbildīgu izmantošanu un to pārpalikumu ietekmi uz vidi.

Mācību iestādes Ekoskolas koordinatore Jekaterina Blaua teic, ka šis projekts skolai nav pirmais aprites ekonomikā. Pirms dažiem gadiem aizkrauklieši iesaistījās arī “E-SPACE”, uzvarot tā rīkotajā konkursā. Par paveikto Ekoskolu rīcības dienās pagājušā gada novembrī skolas Ekopadome saņēma atbalstītāju balvu — biļetes uz Daugavpils teātra izrādi. Skolēni un Ekopadomes pārstāvji nesen piedalījās arī Aizkraukles Interešu izglītības centra rīkotajā dzīvnieku rotaļlietu izgatavošanas meistarklasē sadarbībā ar biedrību “Zero Waste Latvija”. Jaunieši no visa novada izmantoja lietotos T kreklus, lai veidotu spēļlietas mājdzīvniekiem, suņiem un kaķiem, kā arī gatavoja kaķu māju. Viņi ne tikai radoši darbojās, bet arī diskutēja par ātro modi, apģērba ražošanu, tā pārstrādi, ietekmi uz dabu un milzīgo resursu patēriņu, lai kopīgi meklētu jaunus veidus, kā mazināt tekstila atkritumu apjomu.

Tagad skolā aktīvi gatavojas februārī plānotajām Mitrāju un Silto džemperu dienai. Skola arī piedalīsies Ekoskolu ziemas forumā februārī.

Turpinot iesākto, Aizkraukles Ekoskola cer sasniegt augstus rezultātus un popularizēt aprites ekonomikas principus skolā un kopienā, jo skolēni iegūtās labās zināšanas un paradumus aiznes savās ģimenēs. Ekoskolu Zaļais karogs pie Aizkraukles novada vidusskolas šogad plīvo jau 12. gadu pēc kārtas. Tas ir Ekoskolu programmas simbols, prestiža vides kvalitātes zīme, ar ko lepojas izglītības iestādes visā pasaulē. Tam pamatā gan ir liels darbs.

No skolas ģimenē

Arī Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas Ekoskola iesaistījusies projektā “No atkritumiem uz resursiem”. Iestādē veikts pirmais atkritumu monitorings, izvērtējot, kādu veidu ir vairāk, kādas ir problēmas, kā arī izstrādājot jau konkrētu rīcības plānu, lai mazinātu atkritumu apjomu un sekmētu pareizu to šķirošanu.

Mācību iestādes Ekoskolas koordinatore Danute Podvinska stāsta, ka skolas gaiteņos ir tvertnes sadzīves atkritumiem, depozīta iepakojumam, bet klasēs kastes makulatūrai. Vēl noteikti noderētu tvertnes bioloģiskajiem atkritumiem, īpaši laikā, kad skolēni lieto vairāk augļu, kā arī plastmasas iepakojumam, ko skolā izmet diezgan daudz.

— Visvairāk skolā ir sadzīves atkritumu, ko analizējām monitoringā, visus pāršķirojot un nosverot katru atkritumu veidu. Kopējā tvertnē ir arī tādi atkritumi, kuriem tur nevajadzētu būt, bet citur nav, kur tos likt. Jādomā par detalizētākiem šķirošanas veidiem, bet nākamā problēma – kur tos likt. Piemēram, plastmasa ir dažāda, un šķiroto atkritumu konteineros ne visu var mest. Tie ir jautājumi, ko pārrunājam ar skolas vadību un saimnieku, lai varētu ieviest vairākus šķirošanas veidus un pēc tam tos nodot, — stāsta Danute Podvinska.

Runājot par aprites ekonomiku, viņa atzīst, ka par šiem jautājumiem runā dažādās mācību stundās, bet dizainā un tehnoloģijās vairāk pielieto praktiski.

— Šo tēmu esam ļoti aktualizējuši, lai ne tikai pareizi šķirotu atkritumus, bet tos mazinātu, pārdomājot, vai konkrētā lieta patiesi nepieciešama, izmantotu to atkārtoti, salabotu vai mainītos. Iespēju ir daudz, ko arī kopā mācāmies, ka no lietota apģērba var uzšūt iepirkuma maisiņu, vai no aizkariem — maisiņus augļiem vai dārzeņiem. Tam gan būs ieguvums, ja to visu arī lietos, — saka Danute.

Viņa atzīst, ka bērni un jaunieši izprot, cik svarīgi ir šķirot atkritumus, bet mazāka izpratne ir par to, kā samazināt to apjomu. Tas gan ir globāls jautājums, par ko jādomā valsts un pasaules līmenī. Tāpēc svarīgi ir izglītot bērnus, kuri zināšanas tālāk nodod vecākiem. Arī Danute teic, ka zaļā domāšana viņas ģimenē ienāca no meitas, kura aktīvi darbojās Ekoskolā. Ikdienā gan ne visu var perfekti ievērot, bet kopīgi darbojoties, saskatot problēmas un tās risinot, var paveikt daudz.

Vairāk jāinformē

Vendija Kažemaka un Kristīne Cielava ir Pļaviņu vidusskolas 12. klases skolnieces, kuras gatavojas kārtot eksāmenu sociālajās zinībās. Saistībā ar to viņām bija jāizveido kāda sociālā iniciatīva, un jaunietes mācību iestādē atklāja bezmaksas lietu apmaiņas punktu. Tajā varēja atnest to, kas pašam lieks vai nav vajadzīgs, samainot pret citu.

Lietu apmaiņas punkts darbojās ne tikai skolā, bet ar to meitenes devās arī uz Pļaviņu Zaļo tirgu. Iniciatīva ir noslēgusies, un jaunietes gatavojas eksāmenam. Vendija atzīst, ka lietu apmaiņa nebija tik aktīva, kā gribētos. Iespējams tāpēc, ka pietrūka informācijas, jo daudzi vēl nezina un neizprot brīvbodes principus. Tomēr viņas noteikti nenožēlo, ka tajā visā iesaistījušās, un ir pārliecinātas — ja Rīgā un citviet lietu apmaiņa veiksmīgi darbojas, var arī mazpilsētā. Līdzīga iniciatīva darbojās arī Aizkraukles novada vidusskolā.