www. staburags.lv
Jūlija beigās piedzīvotā vētra un lietavu plūdi vairākās pilsētās atklāja būtiskas problēmas civilās aizsardzības plānos iesaistīto dienestu un iedzīvotāju sadarbībā. Atšķīrās arī izpratne par rīcību: ko tādas krīzes apstākļos vajadzētu darīt nekavējoties un kas var pagaidīt. Gūtā pieredze mudina aizdomāties — cik esam gatavi pielāgoties klimata pārmaiņu sekām un vai līdz šim Latvijā nepieredzētām dabas katastrofām vispār ir iespēja iepriekš sagatavoties?
ILMĀRS RANDERS
Ierosina sākt ar izmaiņām normatīvos
Šoreiz visvairāk cieta Jelgava un Jūrmala, arī Rīga. Jelgavā lietavu plūdos radušos zaudējumus pašvaldība aprēķinājusi 13 miljonu eiro apmērā, Jūrmalā zaudējumi — 11 miljoni eiro. Par postījumiem galvaspilsētā apkopojuma nav un droši vien arī nebūs, jo esam jau pieradināti, ka Rīgā nemainīgi ir vietas, kas pēc lietus applūst regulāri.
Smagāk skartās pilsētas Jelgavu un Jūrmalu apmeklēja praktiski visas augstākās valsts amatpersonas. Kādi secinājumi? Pilsētā un novadā lietavu plūdos cietušo būtu daudz mazāk, ja pienācīgi darbotos meliorācijas un kanalizācijas sistēma, būtu tīrīta Svētes upes gultne, kas netika galā ar no Lietuvas lietavu Zemgalē ieplūdušajiem papildu ūdeņiem. Tādēļ jāveicina ES finansējuma piesaiste pašvaldības nozīmes meliorācijas sistēmu sakārtošanai, kā arī jāvērtē iespēja poldera un dambju sistēmas izveidošanai ne tikai novada, bet arī pilsētas teritorijās.
Tagadējās Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas pēcplūdu vizītes secinājumus vērts izcelt kaut vai tādēļ, ka viņai pašai ir ilgstoša pieredze pašvaldību darbā. Turklāt periodā, kad Carnikavas novadā atjaunotas un izbūvētas jaunas meliorācijas sistēmas. Mieriņa arī norādījusi, ka Saeimai vajadzētu nekavējoties veikt izmaiņas Meliorācijas likumā, lai definētu meliorācijas sistēmu nozīmi arī pilsētās, normatīvajos aktos nosakot vienotu ūdens resursu pārvaldību Latvijā, kā arī meliorācijas sistēmu attīstību un uzturēšanu.
Tāpat būtu nepieciešams uzlabot arī civilās aizsardzības normatīvos aktus, lai krīzes situācijām būtu savlaicīgi izveidots sakaru nodrošinājums un civilās aizsardzības komisijām būtu skaidrs, kā operatīvi piekļūt valsts šiem nolūkiem veidotajiem resursiem un krājumiem, kā arī sadarboties ar citām organizācijām, tostarp ar ārstniecības personālu. Būtiski ir arī rast finansējumu drošai elektrības apgādei meliorācijas sūkņu stacijās, lai vētru un plūdu gadījumos būtu nodrošināts nepārtraukts hidroloģiskais režīms.
“Pilsētās meliorācijas sistēmas likumā noteikti jādefinē, citādi tām nepienākas attiecīgu programmu finansējums, kas pieejams novados un reģionos. Taču arī pašiem pilsētās ir ļoti daudz ko darīt. Jo grāvji ir jātīra, aizvari, slūžas un meliorācija jāveido, jāskatās, kur ūdeņus krīzes situācijās novadīt,” Saeimas priekšsēdētājas teikto Jelgavas apmeklējuma laikā aprakstījis laikraksts “Zemgales Ziņas”.
Kam pieder grāvji?
Apmeklējot Jūrmalu un visvairāk tās cietušo daļu Kaugurus, Saeimas priekšsēdētāja bija paslavējusi vietējos dienestus, ka tie jau pirms vētras veikuši priekšdarbus, lai apzinātu un reģistrētu pilsētā esošās meliorācijas sistēmas.
Tomēr dabā izrādījies, ka šie priekšdarbi vairāk gan bijuši papirogrāfijas formā, apzinot situāciju un vienai iestādei pārņemot pārraudzības pienākumus no otras. Kā noskaidrojusi Latvijas Televīzija, Jūrmalā lietus ūdens sistēmas, arī meliorācijas grāvji, kopš 2023. gada janvāra ir Jūrmalas domes pārziņā, bet iepriekš tās uzturēja pašvaldības uzņēmums “Jūrmalas ūdens”. “Mums tie bija četri cilvēki, tādi, kas tiešām diendienā no rīta līdz vakaram rūpējās par šiem tīkliem — tīrīja, pļāva, reizi mēnesī apgāja piekrasti, iztīrīja visas iztekas. Tad, kad bija liela vētra, pēc lietusgāzēm viņi reaģēja nekavējoties, brauca tur, kur nepieciešams, pielietoja arī dažādu tehniku,” iepriekš darīto uzskaita “Jūrmalas ūdens” valdes priekšsēdētājs Andis Rencis.
Jūrmalas dome “Jūrmalas ūdens” darbiniekus pārņēmusi neesot, domes jaunizveidotajā nodaļā no astoņām štata vietām aizpildīta vien puse, bet no tiem meliorācijas inženieris — tikai viens. Ja kopējā aina arī apzināta, tad reālajiem izpildes darbiem tikai viens speciālists, kuram paralēli jāatbild uz iedzīvotāju jautājumiem, iesniegumiem, jāsagatavo tehniskie noteikumi…
Jūrmalas specifiku “Latvijas Avīzei” izdevās noskaidrot arī neoficiālā sarunā ar darbinieku no iestādes, kuras pārziņā pilsētas meliorācijas sistēmu uzturēšana bija iepriekš. Pašvaldības un privātīpašnieku teritorijās esošo grāvju proporcija Jūrmalā esot 30:70. Tā kā šobrīd spēkā esošajā likumdošanā nekas neesot teikts par īpašumus atguvušo īpašnieku pienākumiem iepriekš izveidotās meliorācijas sistēmas uzturēšanā, piemēram, grāvju tīrīšana, privātajās teritorijās esot pilnībā brīvprātīga. Turklāt lielākajā daļā atgūtajos īpašumos to nemaz vairs neesot — grāvji aizbērti, lai iegūtu papildu kvadrātmetrus dārgajai Jūrmalas zemei, nolīdzināti, apsēti ar zālāju, iežogoti utt.
Pilsētas pārziņā esošie grāvji problēmas neradot, arī notekas, kas pamatā esot uz jūras pusi un ir pamatīgi izbūvētas, kā arī normas robežās uzturētas. “Bļodas efektu” pilsētai radot dzelzceļa uzbērums un upe otrā pusē, uz kuru lietus ūdeņi faktiski nenoplūst, jo “Latvijas dzelzceļš” caurtekas savā infrastruktūrā netīrot, bet pilsētas komunālie dienesti viņu teritorijā darboties nedrīkst.
Vai izmaiņas likumdošanā līdzēs?
Tā situācija izskatās no “augšas” — likumdevēju un pārraugu puses. Kā ir dabā, ko lietavu krīzes laikā darīja un kā tagad domā nodrošināties plūdus piedzīvojušie, “Latvijas Avīze” aprunājās ar kādas privātmājas iedzīvotājiem Parka ielā Jelgavā.
Uzrunātais pāris privātmāju tur iegādājies pirms sešiem gadiem. Vieta zema, viens grāvis iet gar viņu sētu, otrs — otrpus ceļam, kur sākas pilsētas mežs. Sešu gadu laikā neesot redzēts, ka kāds tos būtu tīrījis vai pļāvis. Liela vajadzība arī neesot bijusi, jo parasti grāvji pilni ar ūdeni mēdzot būt tikai pavasaros, kas Jelgavas pusē ir ierasta parādība. Arī pēc lielākām lietusgāzēm, kādas varbūt trīs reizes, grāvji pārplūduši — tad doma par tīrīšanas un uzturēšanas pasākumiem “uzpeldot”, taču tikpat ātri arī noplok, jo vasarās ūdens grāvī ilgāk par dienu nekad nestāvot.
Taču jūlijā bijis pavisam citādi. Grāvji pilni vismaz četras dienas. Tikpat ilgi pagalmā, kur ūdens pirksta platumā palicis līdz durvju slieksnim. Ar māju paveicies, taču dārzs, garāža un saimniecības ēkas applūdušas, tādēļ nolēmuši, ka zemākās vietas savā teritorijā jāpaceļ, nopērkot vairākus desmitus kubikmetru smilts un melnzemes.
Bet ko ar grāvjiem? Saimniece stāsta, ka būtu gatavi tos kopt, taču nezina, vai vispār drīkst, un saprot arī to, ka vieni paši neko neuzlabos — māja ielas vidū, ar kaimiņiem kontaktu praktiski nav, joprojām skaitās tur ienācēji. Plūdu otrajā dienā saimnieks nopircis jaudīgu sūkni, no savas grāvja daļas vairākas dienas ūdeni pumpējis pāri ceļam uz mežu — diezgan bezcerīgs pasākums un arī kaimiņiem nekādas intereses.
“Protams, ka zvanījām arī uz Jelgavas operatīvās informācijas centru. Mūsu teikto, ka slīkstam, it kā piefiksēja, taču reakcijas nekādas nebija. Saprotam, ka citur pilsētā problēmas bija vēl lielākas, taču… Tā nav laba sajūta, ja zini, ka nav neviena cita, uz ko krīzes brīdī vari paļauties,” secina saimniece. Tagad pēc plūdiem vēlreiz izpētījuši sava īpašuma zemes plānu un apgrūtinājumus, taču par grāvi un uzturēšanas pienākumiem gudrāki tā arī nav tikuši.
Kaimiņu vienošanās problēma
Jelgavā par kārtību un tīrību rūpējas pašvaldības iestāde “Pilsētsaimniecība”. Sarunā ar tās vadītāju Māri Mielavu pieminu Parka ielas iedzīvotāju pieredzi un apņemšanos. “Tas ir pareizs lēmums. Mēs apsaimniekojam un uzturam kārtībā meliorācijas sistēmas, kas ir pašvaldības pārziņā, taču jāsaprot arī tas, ka šī sistēma ir viens veselums — ja privātie to nedara un ūdens nevar notecēt kaut vai vienā posmā, problēma uzreiz var rasties veselai pilsētas daļai,” saka Māris Mielavs.
Arī viņš atzīst, ka privātajās teritorijās jau esošo meliorācijas sistēmu apsaimniekošanā lielākās problēmas radot kaimiņu vienošanās, nevis to praktiskā uzturēšana. Pilnīgs strupceļš vai nesadarbošanās kaimiņu attiecību dēļ faktiski esot retums, taču arī tad izeja esot rodama — var veidot speciālus infiltrācijas laukumus, kas, protams, ir ievērojami sarežģītāks un dārgāks tehnoloģiskais paņēmiens.
Parasti vienošanos un kompromisus tomēr izdodoties panākt. Privātmājas parasti arī ir pie pašvaldības pievadceļiem. Tie visi ir izbūvēti ar ūdens noteces sistēmām, līdz ar to praktiski vienmēr pastāvot iespēja vienoties arī ar pašvaldību par alternatīviem pieslēgumiem.
Pārāk maz virs jūras līmeņa
Jelgava virs jūras līmeņa vidēji esot tikai piecus metrus, līdz ar to tai ir ļoti augsti gruntsūdeņi un nemitīgi applūšanas riski, atzīst “Pilsētsaimniecības” vadītājs. Piemēram, netālu esošajā Tukumā lietus plūdu risku praktiski neesot, jo tur ir cits reljefs, pilsēta ir uz pauguriem.
Līdzīga problēma kā Jelgavā pastāv arī citās Latvijas valstspilsētās. Piemēram, Rīga virs jūras līmeņa vidēji ir tikai sešus metrus, turklāt to no ūdeņiem neaizsargā kāpas kā citās lielo ostu un piejūras Latvijas pilsētās.
Attiecībā uz regulējumiem, likumdošanu un dažādiem normatīvu uzlabojumiem “Pilsētsaimniecības” vadītājs domā, ka arī pie jau esošās likumdošanas ikvienam īpašniekam ir pienākums rūpēties par tā pārziņā esošo infrastruktūru. Ja izmaiņu rezultātā arī pilsētas varēšot pretendēt uz meliorācijas sistēmu uzlabošanai paredzētajiem ES fondiem un programmām, protams, tas būtu ieguvums.
Apvaicātie praktiķi visi kā viens atzīst arī to — jūlijā Latvijas atsevišķās vietās piedzīvotie lietavu plūdi bija ārkārtas gadījums. Nokrišņu daudzums tāds, ar kuru neviena meliorācijas sistēma galā tāpat netiktu. Palielināt un turēt neizmantotas jaudas praktiski neprognozējamiem brīžiem nākotnē būtu saimnieciski apšaubāms lēmums, turklāt valstī iedzīvotāju drošības vairošanai šobrīd ir citas prioritātes, piemēram, bumbu patvertņu tīkla veidošana.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Latvijas Avīze”.
Reklāma