Lai katrā sētā saimnieks ir īstens Jāņa tēvs un saimniece — īstena Jāņa māte! Līgo!

Aizkrauklē un Sērenē bija iespēja iemācīties pīt vainagus pie ventspilnieces, zāļu sievas, pirtnieces, stāstnieces Līgas Reiteres. Zāļu sieva ceļu uz Aizkraukli bija mērojusi no Latgales puses un dienu iepriekš pieredzēja trakotas lietavas.

Visa laba Jāņa zāle

Tikšanās dienā ziemeļrietenis zēģelēja ne pa jokam. Neraugoties uz to, vainagi tika nopīti, dziesmas padziedātas un stāsti izklausīti.

“Es būs te,” teic Līga Reitere, noskatīdama vietu “Kalna Ziedos” vainagu pīšanai, un viņas valodiņā skan ventiņu dialekts. “Kādi malacīši!” viņa uzslavē par saplūktajām puķēm un citiem augiem. Arī viņa pīs vainagu, lai tas būtu svaigs, jo Sērenē nevar ierasties ar apvītušu.

Izstaigāju pļavu pļavas, līgo, līgo, Buldurjāni meklēdama, līgo.

Buldurjānis paslēpies, līgo, līgo, Zem pelēka čakārnīša, līgo.

Skan Līgas balss, viņai piebalso arī sanākušās aizkrauklietes. “Sanāk, sanāk, jāņabērni, no maliņu maliņām! “Kalna Ziedi” — pilna sēta kā pļaviņa pilnu ziedu! Sāksim pīt!” rosina Līga un liek abās rokās paņemt divas, trīs smilgas. “Šīs smilgas saliek apžērgs, lai katram ir gan kājas, gan galva, un trešo šķipsniņ’ pārliek krusteniski pāri. Re! Tad viš ir tāds uz trīs, kad var bizīti sākt,” saka zāļu sieva. Ja šķipsniņas resnas, bize arī resna, ja smilgas cietas, vainags arī ciets.

No smilgām, margrietiņām, āboliņa ziediem, raskrēsliņiem, liepzariņiem un citām jāņzālēm soli pa solim top vainadziņi. Pīšanu papildina Līgas dziedāšana un stāsti. Ik pa brīdim viņa pamet aci uz pinējām, lai redzētu, kā veicas. “Šitā čupa gāžas, nesmuki izskatās! Iedomājies, ja tavs rožu dārzs būtu tādiem kušķiem!” tas nozīmē, ka pīšanas procesā kaut kas jāpalabo.

Vai visa laba Jāņa zāle, ko plūc Jāņu vakarā? “Visa laba jāņazāle, ko plūc Jāņu vakarā. Rumpatene, pumpatene, tā bija īsta zāle. Guņuzāle, kādas tur vēl ir tās zāles… Rumpatene ir rūta, pumpatene ir asinszāle, guņuzāle ir gundega, kā nu kurā vietā sauc,” saka zāļu sieva.

Lai smilgu nepietrūkst

“Tagad paskatās pašā priekšā, kur tās zāles stāv! Ja ir briesmīgi savandīts, vari nestāstīt, kāda ir tava māja, es tāpat redz’,” teic Līga Reitere, un viņas teikto papildina sanākušo smiekli. “Tā ir milzīga patiesība — kāda pinēja, tāds vainags, tāds pinējas gods. Bariņā vainagu pinot, katra cenšas izlikties labāka, nekā patiesībā ir, un uzpīt smukāku vainagu nekā pagājšgad,” vērodama pinējas un pati pinot, nosaka zāļu sieva, “ka tik to smilgu pietiktu! Smilga tāpat kā drākaldiegi, kad audumu šuj, satur visu kopā. Nevajag drākalēt trīsreiz un četrreiz! Tāpēc pietiks vienu smilgu katrreiz pievienot.” Tūdaļ arī atskan dziesma par smilgu, kura auga Daugavā un kurai zelta rasa galiņā.

“Uzmet šķipsn’ uz to cilp’, kas bij’ pazud’s, atkal ir kupls. Strādā tālāk!” mudina Līga. “Tas ir tā kā tamborēšanā — acis pazaudē, pietamborē klāt.” Pinējas atzīst, ka nav nemaz tik vienkārši nopīt skaistu vainagu. Atkal skan dziesma, un vainagiem tiek likta smilga pie smildziņas un puķīte pie puķītes.

Savukārt pēc dziesmas iespējams izbaudīt arī Līgas Reiteres stāstnieces talantu: “Tā ir burvju pasaka, kurā trīs burvju lietas pa ceļam dabon un visas trīs arī iegulda, lai kaut ko dabūtu. Un tā vissvarīgākā lieta šajā pasaulē ir zemteksts katrā valodā. Zemteksts nesaka priekšā, bet liek domāt pašam. Zelta sauja ir pasaules manta. To dod, pār slieksni kāpjot, un, uz dzimšanas dienu ejot, vēl garderobē negrūž to šķiņķi — to dāvanu, bet pār slieksni, dižistabā ejot. Zieds ir mīlestības plaukums, un ziedu sauja ir mīlestības dāvana. To dod jau pa gabalu, sveicinoties, pie vārtiem labdienu sakot — Dievs palīdz novēlot. Saules meita ir gabaliņš no gaismas, un, ja Saulei tā lielā gaisma, tad gabaliņš no gaismas kā saules stariņš mums katram ir kāds padoms, kāda pasaka, kāds teiciens. Un tad, kad esmu jau tik veca, ka man kāds padod krēslu piesēst, tad es varu sākt dalīt Saules meitas — dalīt stāstus un dalīt padomus. Bet, kamēr vien cilvēki domā, ka es vēl jauns un muļķis, man nav ko bāzties visām butelēm par korķi un līst kā naģei uz tepiķa.”

Pirmmāte dod padomus

Pēc neilgas pauzes viņa turpina: “Tur, augšā, aiz visaugstākiem mākoņiem, vēl augstāk, aiz visaugstākiem padebešiem, vai jūs zināt, ka tur ir kāds slieksnis? Uz tā sliekšņa sēd pirmmāte un pasakas stāsta, uz tā sliekšņa sēd pirmmāte un padomus bārsta. Un katram, kas grib kāpt pār slieksni, lai atgrieztos, atgādina: kad kāpsi pār slieksni, visi tavu veco stāstu dzēsīs, lai tur, lejā, dzīvotu kā no jauna. Un tā tas iet laiku no laika.

Bet kāda jauna dvēselīte ar to nebija mierā. Viņa bija nodzīvojusi diezgan labu, skaistu un padomiem bagātu dzīvi. Šī gribēja kaut gabaliņu no tā visa pietaupīt. Bet pirmmāte saka: “Tāda ir kārtība. Ja kāpsi pār slieksni, visu tavu veco stāstu dzēsīs, lai tur, lejā, dzīvotu kā no jauna.” Bet vai tiešām nav nu kaut mazu gabaliņu iespējams līdzi ņemt? Pirmmāte saka: “Nav, bet tu vari to gabaliņu atstāt šeit. Izstāsti kādam gabaliņu no sava lielā stāsta. Viņa stāstu dzēsīs, bet tavs gabaliņš pie viņa, un tad tur, lejā, klausies, ko ļaudis runā! Varbūt viņi izstāsta arī to gabaliņu, ko tu atstāji šeit, uz sliekšņa. Jaunā, to padzirdējusi, steidza meklēt kādu, kam stāstīt. Tā tas aizgāja plašumā. Viens otram nu ļaudis sāka stāstīt par sevi tādas pasakas, tādas pasakas! Lai lejā, kad satiktos, dzirdētu, ko ļaudis stāsta, un atpazītu savējo gabaliņu. Kopš tiem laikiem stāstnieki stāsta, dziesminieki dzied un vēsta mums tos gabaliņus, ko atstājām viņpus sliekšņa. Kas pasaku klausījās, tas padomu iemantoja.”

Jautātas, vai vēlas vēl kādu pasaku, vainagu pinējas atbild apstiprinoši. Līga stāsta, un visas klausās. “Tas bija reiz, kad vasarā darbs dzen darbu, vaļas nav itin nemaz, un viskarstākajā siena laikā visi mājas ļaudis — visa saime — ir pie darba. Vectēvs, ar vienu kāju klibodams, steidz pārsiet zirgu. Vecmāte, kas govi izslaukusi, pieskata tos mazos, tos mazķoņķus, kas vēl pa zāli vāļājas, pie darbiem nav liekami, paši pieskatāmi. Tēvs? Tēvs ar lielo dakšu dakšo sienu, krauj čupās. Māte uz grūtām kājām tek, piegrābdama pēdas. Dižmeita? Dižmeita pieskata mājās uguni. Tur jau no vakariņām briest. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, mākonis pušu! Nu gāž kā spaņņiem! Vectēvs steidz zirgu dabūt mājās, lai tam nepiemetas kāda kaite. Vecmāte savāc mazķoņķus, govi palaidusi vaļā, zina, ka tā jau ceļu atradīs pati. Tēvs? Tēvs, uzmetis čupai pēdējo cepuri, nosaka mātei — iešot uz sētu, visiem palīgu vajag. Bet māte uz grūtām kājām paliek vēl uz lauku, atstutējas pret čupu un noskatās uz apdarīto darbu un promejošo saimnieku. Kad visi bija mājā, tad, pievēruši durvis, tikuši siltumā, varēja nu beidzot atvilkt elpu. Vai nu Dievs tev deva tik ilgi to elpu vilkt! Pēkšņi nogranda, bij’ biš plīsiens, zibens iespēra tā, ka šķita, tepat kaut kur mājas čukurā, varbūt sētas lielajā liepā, varbūt kūts pakaļā… Tēvs izskrēja ārā lūkot. Nogranda tā, ka visi logi notrīcēja! Nu nevar būt! Vai būs aizgājis garām? Skat, no uguņa ne vēsts! Viss ir labi! Pēkšņi tai jezgā attop: mātes nav mājās! Kur ta nu šī? No lauka nav pārnākusi? Tēvs skrej uz lauku māti meklēt — mātes vairs nava. Izmeklējās visās malās, lūkojās, kur nu vien var, kur pēdējo reizi būtu redzēts, — nav… Ak tavu postu! Māte guļ gar zemi, lietus kapā muguru. Netāļu pļavā zibens iespēris un izplēsis zemei mellu, mellu pleķi! Tēvs uz rokām māti pārnesis mājās, tā ne ko runājusi, ne ko darījusi, nogulšņājusi trīs dienas, līdz atsākusi pie darbiem iet. Neviens to vairs ne pieminēja, ne arī kādam acīs lika. Tā pagāja vasara karstā, līdz rudens un dubļos brienamais laiks jau bij’. Bet novembra beigās es piedzimu — zibens ķerta un nenosperta. Tādēļ tik dīvaina manim tā jušana. Tādēļ ne mājās, bet pļavā gribas man būt, tādēļ ne tik daudz zeķes adīt, bet otru mācīt, dziedināt un zāles vākt. Tā kļuvu par zāļu sievu — zibens ķerta un nenosperta.”

Burvīgi! Sajūsmā kāda no pinējām.

Makten labs iznācis

Līga tikām pamet acis uz vainagiem un par vienu iesaucas: “Ku’ tev skaists! Nu nebriesmīgi smuks un makten ātri gatavs, ātrāk par manīm! Vai jūs redzat, ka viņai ir divpusīgais vainags?! Vienu pusi krāvusi tik āboliņu, no otras puses margrietiņas ar raspodiņiem. Kad tu liksi galvā, tad garais uz augšu kā kronis, nevis uz leju kā apgāzts spannis.” Drīz jau vainagi būs nopīti, bet Līga mudina vēl padziedāt. Un tad atkal kāds padoms: “Kā var zināt, ka garums pietiek? Pašās beigās papin mazbiškiņ bizīti, tad paņem sākumu rokās. Nevis ziedus, bet tikai to sākumu, un no visa spēka izstiep, cik var, jo viš vīstot paliks šļaugans un iztaisnosies.” Un katrai tiek vēl pa padomam. “Tad nogriež visu lieko un vēl pastiep, un mēra no aizmugures uz priekšu. Tad zina, vai vēl bišku vajag piestiķēt vai arīdzan ārdīt ārā. Makten labs tev ir,” tiek arī uzslavas.

Katrs savu darbu izkopj

Līga uzslavē aizkrauklietes par dziedāšanu un nosaka: “Man jūs jāņem turnejā pa Latviju.” Kad gan sākās zāļu sievas izbraukuma pasākumi saistībā ar Jāņu skolu? “Turneja sākās 13. datumā Rīgā,” teic Līga Reitere. “Vakar (14. jūnijā — aut.) Latgale, šodien — šeitan, tad Sēlpils, Līvāni, Vīpe, Pūre, Ulmale. Alsunga, Ēdole un citviet. Man 22 reizes jāpin vainagi.” Uzzinu, ka Līga vainagus pin jau no agra pavasara: “Ar sniegpulksteņiem un gaiļbikšiem sākot, līdz Mārtņiem, lai ražas vainags, tad vēl ziemā vajag smukus vainagus, lai logā ielikt. Bet Līgo vainagus, ielīgošanu iesāku 13. jūnijā. Bija arī nometne, kurā mācīju bērniem vainagus pīt, bet tas nebija saistīts ar ielīgošanu, bija radošā darbnīca.”

Sarunā stāstniece teic, ka visas pasakas, kas šodien tika teiktas, ir viņas pašas, bet, cik liels ir pasaku un dziesmu pūrs, nepasacīs: “Nevaru zināt, es neko nepierakstu, līdz ar to nav, ko apskatīt. Katrā vietā es paskatos, kāds cilvēks, izdomāju, kā ar viņu runāt. Bet es esmu stāstniece un esmu pašnodarbinātā — stāstniece, zāļu sieva. Nav jau tāds starta datums, bet man ir starta datums, no kura es esmu pašnodarbināta stāstniece — tas ir 2008. gada janvāris, strādājot paralēli algotā darbā. Pēdējos piecus gadus esmu pašnodarbinātā un dodos uz savu darbu, atskaitos sev un sabiedrībai. Tas ir mans darbs. Katrs savu darbu izkopj, vai viņš ir dārznieks vai aku racējs, vai maizes cepējs. Katrs to darbu mīl.”

Līga — kā tilts, kā laipa

Vaicāta par Zāļu vakaru, Līga teic, ka labprāt to aizvada mazākā, klusākā pulkā. Līgo diena būs laiks, kad izbraukumi būs aiz muguras, un gribētos to veltīt sev. Vai sevi izjūt kā Līgu? “Kas ir Līga? Līga ir “no — uz”. Apvienība, tilts, laipa. Es nekas cits nevaru būt kā skolotāja, kas palīdz iet no — uz. Es esmu skolotāja iedvesmotāja, kas iedvesmo cilvēkus mācīties vai kaut ko darīt. Bieži es brīnos par to, ka cilvēki prasa — kāds man ir mērķis? Dzīve nav mērķis. Man nav mērķa dzīvē aiziet līdz turienei vai izdarīt šito. Mans mērķis ir iet un darīt. Galvenais ir process, nevis galapunkts.”

Latviskā dzīvesziņa ir pārmantota no iepriekšējām paaudzēm? “Es domāju, katrs to audzē pats ar savu saprašanu, un ne bez sabiedrības, ne bez ģimenes tas notiek. Tā būtu pārspīlēta atbilde, ja cilvēks saka, ka tas ir tikai no ģimenes un tikai no šūpuļa. Mēs visi dzīvojam kopā, mēs satiekamies. Kaut ko es iemācos šodien, kaut ko iemācīšos rīt. Nevar teikt, ka es par zāļu sievu kļuvu vakar. Es par viņu kļūstu laika gaitā. Es braukāju pa pasauli, pie ārzemju latviešiem, mācu latvisko dzīvesziņu, Latvijā dažādās nometnēs strādāju un vadu gan zāļu sievas ievirzes, nodarbes, gan arī ar latvju tradīcijām saistītas nodarbes. Piemēram, trejdeviņu nometnē, 3×3 nometnē,” saka stāstniece un zāļu sieva.

Uz pelēkā viss labi izceļas

Uz tikšanos Aizkrauklē un Sērenē Līga ieradusies zaļā tērpā. Vai tas īpaši, jo apkārt taču viss zaļo, pilnbriedā. “Kādam man ļoti mīļam cilvēkam ļoti patīk zaļā krāsa. Es viņa dēļ pucējos. Man patīk pelēka. Ja būtu tikai mana izvēle, es vilktu mugurā tikai pelēku. Uz pelēkā viss cits labi izceļas. Nevis man būt košākai par to, kas ir apkārt, bet man izcelt to, kas ir apkārt. Tāda ir mana vēlme, tāpēc man patīk pelēkais. Gan cilvēku pašu tad redz, gan arī to, ko dara, un dabu, kas apkārt. Pelēkais. Pelēkais kā lauku pelei ir mana mīļākā krāsa,” saka Līga.

Kā liels atkājums man bija, ka ir gan ganu meitas, gan raganas un citi vainagi. “Ar raganīgu vainagu, kur garas zāles, kas sniedzas pāri vaigiem un acīm, nevar ar otru cilvēku runāties vai uz danci iet, vai bučāties. Tas jau neder. Tas vairāk būs piemērots sev. Īpašai jušanai, būšanai, tuvu dabai, tuvu sev. Man patīk, ja vainagi iziešanai cilvēkos ir kupli, grezni, viegli, mīksti, līdz rītam ar tādu var staigāt, dancot, arī vīriem, ja uztaisa vainagus no ozollapu pazarītēm, ka tas ir mīksts, lapains, un pazarītes liktas vainagam visapkārt — kā iekšpusē, tā ārpusē.

Kas nezina, kur vainagu likt, tas priecājas par to, kas ir. Kas zina viņu pielietot, skatās, vai pietiks. Vainagu var ielikt maza bērna vannītē, arī nedēļniecei var novārīt un ielikt pirtiņā. Var grūtā brīdī novārīt katlā un lietot pret kādu kaiti. Tas ir ļoti stiprs. Pērno Jāņu vainagu neliek uz ugunskura kā ziedojumu, bet cieņpilni vai godpilni atdod ugunij pārtapšanai no—uz, jo “mells pie mella, pels pie pela lai sadega ugunī” un, kad “balts pie balta, cārts pie cārta lai top manā augumā”. Lai pārmaiņa būtu. Ziedot vajag to, ko ļoti grib kuplināt, vairot. Ja es gribu vairot spēku, varīti, tad miesiskai dzīvei es varu aizmaksāt ar maizes gabaliņu, jo no tā būvējas miesa. Garīgajai dzīvei kādu garīgu vērtību, kam ir zīme, nozīme. Piemēram, divus dzīpariņus — sarkanu un zaļu — sapin kopā aukliņā, ritmiski. Iet raksts, ir pāreja. Vai salikt kopā kādus kātiņus krustiņā, un krustiņu kā zīmi vai jumīti no vārpiņām kā zīmi. Trešā daļa nes sevī dzīvību, kā dvēseli. Tad es ziedoju kaut ko dzīvu. Piemēram, pļavu ziedu plūkumiņu vai vainadziņu. Ziedojums ugunī, aizmaksāts par dvēseli,” teic viedā sieva.

Pļava ir manas mājas

Lai tiktu pie vainagiem, noteikti ir jāiet pļavā. Ko Līgai nozīmē pļava? “Es esmu mājās,” viņa teic. “Dabā es esmu mājās. Ne pilsētas bruģis ir mājas, kas mani, cilvēku, par cilvēku dara. Ne bruģis, bet daba. Man patīk gulēt zālē un klausīties, kā zeme elpo. Man patīk skatīties, kā zāle aug. Man patīk satikt brīnumus un atklāt kaut ko no jauna. Ļoti patīk. Vislielākā vērtība man šķiet īstums. Cilvēks jau var tēlot nez ko no sevis. Ja tas, ko viņš dara, nav pa īstam, to ātri vien otrs atmet kā lieku, kā nevajadzīgu. Viena no tādām lietām, kas mani pašu iedvesmo, ir brīnīšanās. Man patīk brīnīties un atklāt kaut ko no jauna. Esmu pateicīga tam, ka man nav tik briesmīgi laba atmiņa, lai es teiktu, ka dzīvoju atmiņās. Es dzīvoju piedzīvojumos. Man patīk atbraukt ciemos un satikt cilvēkus, ienākt šajā sētā kā no jauna. Es te esmu arī agrāk bijusi. Tā ir šodiena, un visa dzīve ir gadījumu virkne, kas virknējas no viena notikuma uz otru. Arī cilvēki, ko satiek. Nevar iepriekš paredzēt un, izkāpjot no gultas, visu dzīvi salikt pa plauktiņiem. Tas ir gadījums, kas notiek — gadījumu virkne.”

Kad vainadziņi nopīti, Līga dod padomu, ka, vainagu liekot galvā, jāstāv taisni un taisni augums jānes. Netur sveci zem pūra, iemācīdama rotaļas ar vainagiem, un vēl. Vainadziņu var arī sasaldēt un izņemt no saldētavas, ziemas saulgriežos uzdāvinot Ievām un Meteņos — Dacēm.

Ko Līga Reitere vasaras saulgriežos vēl “Staburaga” lasītājiem? “Lai jums ir luste un patikšana tradīcijas pētīt, piekopt, vairot! Lai jums katram ir spēks stāvēt tai vietā, kur dzīvojat, savu sētu kopt un jāņubērnus sagaidīt! Lai katrā sētā saimnieks ir īstens Jāņa tēvs un saimniece — īstena Jāņa māte! Līgo!” 

+ 9