Kad aizbrauc pēdējais autobuss

Sabiedrisko transportu var salīdzināt ar valsts asinsriti. Tas ne tikai dod iespēju cilvēkiem pārvietoties, bet arī diezgan reāli parāda, cik apdzīvota ir katra vieta. Šī aina gan uzskatāmi atklāj, ka pēdējā laikā pārvietošanās asinsrite ir stipri bojāta.

Par iespēju nodrošināt sabiedrisko transportu mazāk apdzīvotās vietās cīniņš bijis gadiem. Atsevišķi reisi jau sen slēgti neatgriezeniski, daudzi saīsināti, bet pa kādam pagarināts. Cerīgāka situācija ir vietās, kur jābrauc skolēniem. Kad viņu vairs nav, nereti arī autobuss tur vairs nebrauc. Tomēr iedzīvotājiem ikdienā tas nepieciešams, lai arī autobusi bieži vien nav piepildīti, kur nu pārpildīti. Tomēr realitāte tuvākajai nākotnei ir skarba un labāka nepaliek. Izvērtējot aizvadīto gadu, Autotransporta direkcija ieteikusi slēgt 43 nerentablus reģionālo autobusu reisus, kur ieņēmumi salīdzinot ar izmaksām pērn bija desmit procenti un mazāki. No tiem 21 reiss Latgalē, 16 — Vidzemē, trīs — Zemgalē un divi Kurzemē. Valsts “asinsrites” problēmas kā uz delnas — kur tā vēl gana stipra, kur vājāka.

Fakti un ierosinājumi turpina nebeidzamo diskusiju — sabiedriskajam transportam jāpelna vai jāpilda sociālās funkcijas. No lielpilsētu skeptiķu viedokļa izskan arī, ka pārējiem nav jāmaksā par citu izvēli dzīvot laukos vai kaut kur nekurienē. Diemžēl plaisa starp pilsētām un reģioniem tikai pieaug, un būs vēl lielāka, ja aizbrauks pēdējais autobuss. Aizvadītajā laikā man bijušas vairākas sarunas ar cilvēkiem tuvākos un tālākos laukos. Nākotnē viņi raugās bez izskaistinājumiem — pat vidējā paaudze apzinās, ka viņu viensētās bērni, visticamāk, nākotnē nedzīvos. Sabiedriskais transports? Uz to nākotnē daudzi vairs pat necer. Tajā pat laikā ir pagasti, kur ģimenes pārceļas vai izvēlas palikt. Tur viss notiek, un vajadzīgs arī autobuss, lai paši varētu aizbraukt uz darbu un bērni uz skolu. Tik dažāda ir Latvija.

Pilnībā var piekrist Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidentam Ivo Ošeniekam, kurš aicināja jautājumu par reisu slēgšanu neskatīties šauri, proti, tikai saistībā ar naudu. Ja tagad reisus slēgs, pēc tam tos atjaunot būs grūtāk un dārgāk. Tik elastīgi arī neesam iemācījušies dzīvot — šodien nav, slēdzam, rīt vajag, veram vaļā. Visam vajadzīgs laiks. Turklāt joprojām svarīgākais ir pārsēdināt cilvēkus no privātā uz sabiedrisko transportu, un tas būtiski ne tikai pilsētās, kur jāmazina automašīnu plūsma. Svarīgi tas ir arī laukos, nodrošinot stabilu sabiedriskā transporta plūsmu, lai nav jāpaļaujas tikai uz savu personīgo transportu vai kaimiņu izpalīdzīgumu. Noteikti pakalpojumi un sakārtota infrastruktūra ir iemesls, kāpēc cilvēki izvēlas konkrētu dzīvesvietu. Sabiedriskais transports ir viena no lietām, kam jābūt visur. Ne tāpēc, ka tur vēl dzīvo cilvēki, bet tāpēc, lai viņi tur varētu dzīvot.