Inese Lukjanova: “Mūsu bērni būs drošībā, ja mēs dosim viņiem drošu priekšstatu par to, ka mēs tiekam galā ar savām emocijām”

Krievijas īstenotais karš Ukrainā, tepat, līdzās mums, ir satricinājis Latvijas sabiedrības ikdienas dzīvi. Valdošā neziņa, izmisums un spriedze atstāj ietekmi gan uz pieaugušajiem, gan uz bērniem. Speciālisti uzsver — šobrīd, kad ikviens no mums domā, kā palīdzēt līdzcilvēkiem, nevar aizmirst par emocionālo palīdzību sev pašam, tādēļ klīniskā psiholoģe Iveta Lukjanova stāsta par bērnu emocionālajām vajadzībām un par atbalstu, kādu varam sniegt saviem bērniem. Arī krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” speciālisti sniedz padomus, kas mums palīdzēs parūpēties par savu emocionālo veselību šajā trauksmainajā laikā.

SANDRA APINE

Bērniem nav kara pieredzes

Klīniskā psiholoģe Iveta Lukjanova uzsver — mūsu ķermenis patiesībā var izturēt ārkārtīgi daudz, taču citādāk ir ar mūsu psihes noturību, tāpēc tagad, kad mums pašiem nav tas vieglākais brīdis, mūs neviens nav atbrīvojis no mūsu pienākuma parūpēties par mūsu bērna, mazbērna emocionālo veselību un drošību.

“Kopš 24. februāra dzīvojam ar nepiedzīvotu tik tieša apdraudējuma sajūtu. Vecākās paaudzes cilvēkiem tās ir sajūtas, kas tiek atkal uzjundītas atmiņās, tās saistītas ar viņu personisko pieredzi. Pieņemu, ka vidējās paaudzes cilvēkiem, kuri uzauguši pēckara gados, tas arī atsauc atmiņā dzīvi kara ēnā un aktualizē kaut ko šķietami pazīstamu un biedējošu. Bērniem pieminētās pieredzes nav un jēdziens “karš” ir pietiekami abstrakts. Tādēļ vecāki ir cilvēki, kuri šajā situācijā ir atbildīgi arī par saviem bērniem un viņu emocionālo drošību,” stāsta psiholoģe.

Viņa skaidro, kā dažāda vecuma bērni reaģē uz informācijas apjomu par karu. “Mazie bērni uz pašlaik notiekošo reaģē intuitīvi — caur to, kā reaģē pieaugušie, kāda ir mūsu uzvedība, kāda ir mūsu reakcija un kādiem vārdiem mēs izsakāmies. Sākumskolas vecuma bērniem ir konkrēti jautājumi — kas tas ir, ko tas nozīmē? Savukārt pusaudži var piedzīvot personiskāku iesaistīšanos caur sarunām skolā, ar vienaudžiem, savu iegūto pieredzi no ziņām, filmām, sociālajiem tīkliem,” stāsta I. Lukjanova. Ko viņiem teikt, kā skaidrot notiekošo — atkarīgs no bērna vecuma.

Kontrolēt savu valodu un emocijas

Tādēļ pašlaik ir ļoti svarīgi apzināties, ar kādu sejas izteiksmi esmu mājās. Tas gan nenozīmē, ja man gribu raudāt, es slēpjos, bet izstāstu, ka man ir bēdīgi. Sakot “nekas, nekas, viss būs labi”, bērns paliek neizpratnē. Mums ir jāpastāsta ne tik daudz detalizēti, par ko es raudu, bet kā es jūtos,” skaidro psiholoģe.

Vēl viens emocionālās drošības veids, kā mēs varam savus bērnus atbalstīt, ir pieskatīt, kāda veida informācija līdz viņiem nonāk. “Tas nozīmē sekot ieslēgtajiem televizoriem vai viedierīcēm. Ziņas jāskatās vai nu tad, kad bērni nav klāt, vai jāpieskata, lai televizors nav ieslēgts nepārtraukti. Tātad jādozē uzņemtā informācija. Pie biedējošām ainām mazuļu uzvedība kļūst satrauktāka, mainās. Līdz ar to svarīgi dozēt, kādā veidā mēs skatāmies ziņas. Nav jāsauc bērni un jāsaka — nāc, skaties, kas tur notiek!” iesaka speciāliste.

Jādod lietišķas atbildes

Par to, kā skaidrot notiekošā nozīmi, I. Lukjanova uzsver — bērni vislabāk saprot skaidru, lietišķu informāciju. “Mazākie vislabāk sapratīs konkrētus skaidrojumus, bez smalkām detaļām un politiskām niansēm. Bērniem ir svarīgi saprast, ka karš ir divu valstu cīņa par teritoriju vai ka vienas valsts armija negodīgi izturas pret citas valsts teritoriju. Lielāki bērni grib saprast vairāk, tādēļ jāizstāsta, kas karo — tautas vai armijas, un jānovelk robeža. Piemēram, visi krievi nekaro, uzbrūk vienas valsts armija otrai. Lai mēs neiesējam bailes bērnā, ka visi krievi nāks ar mums karot un ka visi šīs tautības cilvēki ir slikti. Jāizskaidro, kas uzbrūk, kas aizstāvas. Pusaudži iegūst informāciju neatkarīgāk un bieži vien aktuālus jautājumus izrunā ar saviem vienaudžiem, nevis vecākiem. Tādēļ vecākiem jācenšas pamanīt pusaudža uzvedības maiņas un tad meklēt veidus, kā pavadīt kopā laiku vai veltīt īpašu uzmanību, atbalstīt kaut vai ar apskāvienu un īpašām rūpēm, lai viņš sajūtas labi. Arī pusaudžiem jādod lietišķas atbildes, cenšoties izvairīties no emocionālām nokrāsām, kas viņu varētu satraukt, un nerunāt par varbūtībām. Pusaudžiem svarīgi palīdzēt pārslēgties no intensīvas informācijas uzņemšanas uz kaut ko citu — iziet ārā, uzsākt kopā kādu darbu,” iesaka psiholoģe. Pats galvenais — šajā laikā otru atbalstīt ar fizisku kontaktu, apskāvieniem, kopā būšanu: “Kad drošības sajūta tiek lielā mērā sašūpota, tas ļoti palīdz.”

Ja bērni sāk uzdot jautājumus par to, vai ar mums kaut kas slikts var notikt un vai pie mums var atnākt karš, mums jābūt pietiekami emocionāli noturīgiem, lai pateiktu, ka mēs esam blakus un mēs esam tie, kas viņu sargās. “Jādod bērnam informācija, ka mēs būsim gatavi “X stundai” un uzņemamies atbildību par bērnu drošību. Ka mēs zināsim, kas jādara,” iesaka I. Lukjanova.

Saglabāt normālu dzīves ritmu

Pieaugušajiem palīdzēs apziņa, ka ikdiena nav atcelta, ikdienas darbi un tradīcijas nav atceltas, un tas jāparāda arī bērniem. Kļūst aktuāli māju rituāli, piemēram, spēļu spēlēšana, kopīgs mājas kino, kam pietuvinājāmies pandēmijas laikā, kad vairāk kaut ko darījām kopā. Tagad ir līdzīgi.

Stabilizēt pašam sevi

“Svarīgi stabilizēt pašam sevi. Mums ir tik liels fokuss uz konkrētajiem notikumiem, visu laiku par to jārunā un jādomā, tādēļ svarīgi parūpēties par atelpu. Jāparūpējas, lai mājās kādu brīdi ir miers, klusāka atmosfēra, kas palīdzētu atgriezties ikdienišķā ritmā, atbrīvoties no sakāpinātajām emocijām. Jāatrod cilvēki, ar kuriem var runāt racionāli, apzināt nodarbes, kas palīdzētu atpūsties no intensīvām domām, kas ir tas, ko var darīt, lai pārslēgtos, un tas, ko ieviesīsim ikdienā, lai bērni redzētu, ka es tieku galā ar situāciju. Tas ir svarīgi jebkurā krīzes situācijā,” iesaka psiholoģe.

Drošības sajūtu var iedot arī tas, ka mēs zināsim, kas jādara apdraudējuma gadījumā. “Jāsaprot gan, ka pašlaik mums nav “X stunda”, līdz ar to norādījumi, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā, jādod tad, kad šāds apdraudējums pienāks. Nav pamata uzturēt bērnos pastāvīgu trauksmi,” iesaka psiholoģe.

Bet vai tagad nav nepiedienīgi priecāties? “Neviens nav atcēlis ne ikdienu, ne svētkus. Mums katram ir savi veidi, kā mēs iegūstam prieku. Pieredze rāda, ka cilvēkus, kas piedzīvo izmisumu, līdzsvaro pārslēgšanās uz pozitīvām emocijām. Tas, ka viņi kopā padzied, pajoko, smejas. Mums ir jāatpūšas arī no skumjām, jāpārslēdzas uz procesiem, kas mums atjauno iztrūkstošos resursus,” saka I. Lukjanova. ◆

Dažas populārākas metodes no psihologiem, kas var stiprināt

● Diafragmālā elpošana

Nostājies vai apsēdies ērtā pozīcijā ar taisnu muguru un tā, lai kājas būtu uz grīdas.

Uzliec vienu roku uz vēdera. Veicot diafragmālo elpošanu, tev vajadzētu just, ka roka uz vēdera pavirzās uz āru ieelpojot un uz iekšu izelpojot.

Liec lielāku uzsvaru uz elpošanas vienmērību un ritmiskumu, nevis dziļumu.

● Atslābinošais vārds

Izvēlies vārdu, kas tev asociējas ar mieru, harmoniju, atpūtu. Veicot diafragmālo elpošanu, pie izelpas mēģini teikt šo vārdu.

● Skaitīšana 9—0

Brīžos, kad uznāk uztraukums un ir grūti nomierināties, vai arī pirms miega, ja ir grūti aizmigt, pamēģini skaitīt no 9 līdz 0, no 8 līdz 0, no 7 līdz 0 utt.

Mēģini koncentrēties uz savu elpošanu un ļauj citam domām domam nākt un iet.

● Apzinātā staigāšana

Mēģini 10 minūtes koncentrēties pastaigām.

Tu vari veikt šo vingrinājumu apavos vai basām kājām, pļavā, smiltīs, uz oļiem utt. Sper katru soli lēnām un apzināti, ar pilnu uzmanību. Novēro, kā tavas emocijas un domas nāk un iet. Neatstum tās prom un neaizkavējies tajās. Pievērs uzmanību savai uztverei, nepaliekot tajā.

● “Sazemēšanās”

Paskaties apkārt un nosauc piecas lietas, ko redzi, un piecas skaņas, kuras dzirdi, piecas smaržas, ko jūti, piecas ķermeņa sajūtas. Ja ir iespējams, nosauc arī piecas garšas, kuras jūti.

Ja jūties satraukts, zvani!

116123

Diennakts vienotais krīžu tālrunis (konsultanti runā latviski, krieviski un angliski).

+371 67222922

Vienotais krīžu tālrunis (sazvanāms no ārzemēm).

116111

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas diennakts bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis (pieejama arī čata funkcija, mobilā aplikācija “Uzticības tālrunis”).

Avots: krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes”