Kā es gaidīju trešdienu! Jaunākais senioru deju kolektīvs novadā — Mazzalves “Mūsējie”

Mazzalves pagastā, kas ir leišmalē, šķiet, nav nekā, kas nebūtu iespējams. Tur viesojas gan profesionāli mākslinieki, gan tādi, par kuriem agrāk nav dzirdēts. Mazzalvieši arī paši nesēž, rokas klēpī salikuši. Pēc 40 gadu pārtraukuma atjaunota dejošanas tradīcija un izveidoti divi deju kolektīvi.

Pašu priekam un labsajūtai

Kā radās ideja izveidot senioru deju kolektīvu, stāsta Mazzalves pagasta saieta nama vadītāja Žanna Miezīte. “Pagājušajā gadā izveidojās vidējās paaudzes deju kolektīvs.

Pagastā ir bijušas stipras dejošanas tradīcijas, bet vadītāju vairs nav. Pārcēlušies uz dzīvi citviet, daži aizgājuši viņā saulē. 40 gadu nebija dejots, bet dejotāji bija. Mans svarīgākais mērķis ir pagasta cilvēkiem radīt iespēju kopābūšanai, aktivitātēm, īpaši senioriem. Tā arī radās ideja par senioru deju kolektīvu. Kopā sāka pulcēties pērn oktobrī, bet uz pirmo mēģinājumu sanāca 4. novembrī. Šis datums uzskatāms par kolektīva dzimšanas dienu. Otrajā adventē koncertā priekšnesumus sniedza visi Mazzalves pašdarbības kolektīvi. “Mūsējiem”— tā sauc senioru deju kolektīvu — tās bija ugunskristības,” teic Žanna Miezīte. Neilgā laikā jau iestudētas divas dejas!

Kolektīvs uz mēģinājumiem jau sanācis arī šajā gadā, un tam pievienojušies trīs jauni dejotāji. Pašlaik starp “Mūsējo” dejotājiem ir astoņas sievas un pieci vīri. Ko iesākt trim dejotājām bez vīriem? “Viss ir kārtībā,” saka Žanna, “iestudējam dejas, kurās jādejo astoņām sievām un četriem vīriem.” Dejas ir dažādas, un šajā gadā neapgūs Dziesmu svētku repertuāru. “Mēs iedejosimies un gatavosim dejas, lai varētu uzstāties savā pagastā un kaimiņpagastos, vienvārdsakot, pašu priekam, pašu labsajūtai, lai paši varētu izkustēties,” teic kultūras dzīves vadītāja.

Katru uzrunāja personīgi

“Esmu ļoti pateicīga mazzalviešiem. Lielākā daļa no viņiem ir tie, kas dejojuši kolektīvos pirms 40 gadiem. Viņiem jau ir iemaņas. Dejotāji ir ļoti draudzīgi, atbildīgi, savstarpēji izpalīdzīgi,” stāsta Žanna. Pamazām kolektīvā veidojas tradīcijas. Kopā nosvinēti Ziemassvētki, dāvinātas dāvanas un ieskicētas turpmākās ieceres.

Kā pagasta kultūras dzīves vadītājai izdevies izveidot jaunu kolektīvu, pie tam senioru vecuma grupas? “Katru personīgi uzrunājot un pierādot, ka tieši viņš ir vajadzīgs un ļoti svarīgs,” teic Žanna. Vaicāta, vai uzreiz piekrita nākt dejot, viņa teic, vieni noteikuši, ka mēģinās, citi bija jāuzrunā vairākkārt. Būtiskākais bija iedrošināt. Arī vidējās paaudzes deju kolektīvā katrs ir uzrunāts, cits pat vairākkārt. Pirmais, kas pats pieteicās dejot, bija Boriss Dobrja. Viņš dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā. Kad iedomājos, ka viņš varētu dejot ar senioriem, Boriss sacīja — nemūžam!

Trešdienās, kad abiem kolektīviem ir mēģinājumi, patīkami ir dzirdēt: kā es gaidīju trešdienu! To saka gan vidējās paaudzes dejotāji, starp kuriem ir arī gados jauni vīrieši, gan arī seniori. Gaida trešdienu, gaida kopābūšanu, kas ir ļoti svarīgi,” saka Žanna Miezīte. Būtiski arī tas, ka ir vietas mēģinājumiem — gan Mazzalves saieta namā, gan pagastmājas zālē, ja vajadzīga lielāka telpa, tā pieejama skolas zālē.

Jāsagādā tautastērpi

Senioru kolektīvu, tāpat kā vidējās paaudzes deju kolektīvu “Savenieki”, vada Gunita Krievāne. Uz mēģinājumiem viņa mēro ceļu no Jaunjelgavas. “Gunita ir lieliska vadītāja, kas ir ļoti atbildīga, radoša, māk saliedēt kolektīvu un izvirzīt tam konkrētus mērķus, ieinteresēt kolektīvu,” saka kultūras dzīves vadītāja.

Pirms dejošanas ir iesildīšanās treniņš. Tajā iekļauti vingrinājumi visām muskuļu grupām, ko nosacīti varētu saukt par ārstniecisko vingrošanu, tāpat interesanti ir padarīti mēģinājumu noslēgumi.

Kā viens, tā otrs kolektīvs Mazzalvē vēl jauns. Vai jau izdevies sarūpēt dejotājiem tērpus? “Tā ir problēma abiem deju kolektīviem,” mazliet skumji noteic Žanna Miezīte. “Saveniekiem” mazzalvieši aizlienējuši tērpus no Pilskalnes pagasta, taču nenolaidīs rokas un meklēs iespējas pašūt jaunus tērpus, kaut pa daļām. Savukārt seniori koncertā tērpās 40 gadus vecos tautastērpos — tajos viņi dejoja agrāk. Pirms koncerta tie tika atsvaidzināti un sakārtoti. Tautastērpiem ir jābūt, un tos centīsies sagādāt. “Tā nebūs zemē nomesta nauda. Tērpi būs mūsu kopienai, mūsu cilvēkiem. Vieniem priecāties, savukārt otriem — radīt šo prieku.”

Kolektīvs vārda pilnā nozīmē

Runājot par turpmākajām iecerēm, Žanna teic, ka “Savenieki” šobrīd iestudē Dziesmu svētku repertuāra dejas. Senioru kolektīvā ir iecere nokomplektēt dejotāju sastāvu ar astoņiem pāriem un, protams, arī gatavoties Dziesmu svētkiem. “Galvenais — ir kolektīvs vārda pilnā nozīmē. Viens par visiem, visi par vienu!” priecīga saka Žanna Miezīte un papildina, ka seniors dejotājs Jānis Kalniņš, kura mājas ir tālu no pagasta centra, pa ceļam uz mēģinājumiem paņem arī divas kundzes. “Esmu ļoti pateicīga šiem cilvēkiem, no viņu puses tas ir gan laika, gan finanšu ieguldījums,” teic Žanna.

Zināms, ka Mazzalvē ir arī aktīvi jaunieši. Vai nav domāts par jauniešu kolektīva izveidi? Žanna atzīst, ka ir tāda doma: “Bet visi ir studenti. Piektdienās viņi ir šeit, dodas uz ballēm un citiem pasākumiem, iesaistās kopienas dzīvē. Svētdienās dodas uz mācību vietām. Varbūt ar laiku izveidosim kolektīvu, jo viņiem jau ir dejošanas iemaņas.”

Atpakaļceļā vienmēr smaida

Gunitas Krievānes vārds nav svešs “Staburaga” lasītājiem. Pieredzējusi deju kolektīvu vadītāja. No 1991. gada viņa vada vairākus deju kolektīvus Jaunjelgavā, iepriekš ar dejotājiem darbojās Limbažu pusē.

Neraugoties uz lielo pieredzi, “Mūsējie” ir pirmais Gunitas vadītais senioru deju kolektīvs. “Man ir interesanti ar viņiem strādāt, viņi ir ļoti mīļi, optimistiski. No viņiem nāk tāda dzīves pieredze, enerģija! Man tas ļoti patīk,” saka Gunita.

Vai arī Gunita gaida trešdienas, kad jāmēro garais ceļš uz Mazzalvi? “Trešdienas man ir īpašas dienas,” teic deju kolektīvu vadītāja, “kad braucu uz Ērberģi un strādāju ar diviem kolektīviem. Varbūt dažkārt es aizbraucu nogurusi, taču atpakaļceļā sevi pieķeru smaidām. Tas nozīmē, ka atdeve bijusi burvīga. Es nezinu, kas tajā apvidū mīt, bet tur tāda pozitīvisma deva, optimisms un kopābūšanas fenomens! Kultūras dzīves vadītāja Žanna pie tā visa ir piestrādājusi. Tas viss, pateicoties viņai. Cilvēki ir atsaucīgi, iet viņai līdzi.”

Kas atšķirīgs ir senioru deju kolektīvu vadīšanā? Vai lēnākas dejas? “Nevarētu teikt, ka senioriem ir lēnākas dejas. Seniori var arī jestrāk pasoļot un pakustēties. Ņemot vērā viņu gadus, viņi ir iznesīgi un stalti, kustas fantastiski. Seniori uz mēģinājumiem nāk ar ļoti lielu atbildību,” uzsver Gunita. Ja reiz ir atnācis, tad būs arī turpmāk. Vienīgais, kas var atturēt no mēģinājuma, ir slimība. “Mēs pakustamies, uzliekam fizisko slodzīti, tad paejam rotaļās, izspēlējam attīstošās spēles, mācāmies ritmiku un visu, kas saistās ar skatuvisko deju,” stāsta Gunita. “Es mācos no viņiem, cik es daudz varu likt dejot. Šobrīd visi kopā nākam, strādājam, darām, veidojam kolektīvu. Vēl mums ir vajadzīgi cilvēki, lai būtu pamatīgs kolektīvs, un tad jau nākamajā sezonā būs cits mērķis.”

Vajag sevi parādīt spraunāku

“Staburags” uzrunāja arī vienu no “Mūsējo” dejotājiem — Jāni Kalniņu. Jāņa kungam ir 76 gadi, bet viņa dejotāja pieredze sākusies jau pasen — kad mācījies Mazzalves pamatskolas 5. klasē. Kad mācības sāka Bulduru tehnikumā, dejojis arī šīs mācību iestādes kolektīvā. Sākot studijas toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, bijis arī starp slavenās “Kalves” dejotājiem. Piedalījies Dziesmu svētkos, un pirmie piedzīvoti 1965. gadā, kad mācījās Bulduros. 1973. gadā, kad bija Dziesmu svētku simtgade, skumjš gadījums atsauca mājās, un no tā laika kolektīvos vairs nebija dejojis. Nu, pagasta kultūras dzīves vadītājas Žannas Miezītes uzrunāts, atkal ir ierindā, šoreiz starp “Mūsējiem”.

Vai deju soļus vēl atceras? “Kāju pirkstus nostiept, rokas izstiept, ielikt sānos vēl var atcerēties,” teic mazzalvietis.

Lūgts atsaukt atmiņā Deju svētkus, Jāņa kungs kā pirmo nosauc lielo gājienu. Neraugoties uz laikiem, valdīja lieliska atmosfēra, jo visi taču bija jauni! Vēlākos gados gadījies būt ielās gājiena laikā un pabūt koncertos, kas devuši pozitīvas emocijas. Runājot par repertuāru, Jāņa kungs teic, ka toreiz vajadzēja mācīties arī citu tautu dejas, tagad uzsvars likts uz latvisko deju.

Kā sacīja Žanna Miezīte, Jāņa kungs dzīvo tālu no pagasta centra. Kas liek trešdienās doties uz mēģinājumiem? Pirmkārt, vajag pakustēties. “Ar to, ka pastaigā apkārt dārzam, pa saviem laukiem, nepietiek. Esmu kolektīvā, satiekos ar citiem cilvēkiem. Kā jau laukos, apkārt paliek aizvien mazāk cilvēku,” teic mazzalvietis. Vaicāts, vai dejošana liek nomest kādu gadu no muguras, Jāņa kungs sākumā smej: “Nevar jau parādīt sevi švaku, vajag parādīt spraunāku!” 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.