Aizkraukles novadā krievu kopiena “LAD” ir viena no nedaudzajām aktīvajām mazākumtautību organizācijām, kuras darbība pēdējos gados bija apsīkusi ģeopolitisku iemeslu dēļ, bet tagad tiek atjaunota ar koncertu 3. maijā. Jauni cilvēki biedrībai nepievienojas, jo viņiem ir citas intereses, un kopumā jaunā paaudze bieži izvēlas nākotni ārpus Latvijas.

IMANTS KAZIĻUNS

Intervētās krievu kopienas pārstāves Ludmila Ušakova un Natālija Juškēviča uzsver integrāciju sabiedrībā un norāda, ka latviešu valodas zināšanas ir svarīgas ikvienam, kurš dzīvo Latvijā. Vienlaikus izskan rūgtums par vecākās paaudzes sarežģījumiem valodas apguvē un sociālo nevienlīdzību. Novadā dzīvo arī citas mazākumtautības — ukraiņi, baltkrievi, romi un pat ķīnieši, taču interese par kopienu organizēšanos un aktīvu līdzdalību biežāk raksturīga vidēja un vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Stāstot par krievu kopienas “LAD” darbību, Ludmila Ušakova saka, ka kopienas rīkotajiem pasākumiem dažkārt pievienojas baltkrievu biedrības pārstāvji no Jēkabpils. Tuvākais pasākums Aizkrauklē, kurā kopā sanāks dažādu tautību, ne tikai krievu pārstāvji, būs koncerts 3. maijā pilsētas kultūras centrā. Rīkos to par godu Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienai. Tomēr pašlaik zināms, ka baltkrievu kolektīvs uz to neieradīsies.

Pietrūkst masļeņicas

Vai “LAD” pievienojas jauni biedri? Ludmila teic, ka tas nenotiek. Pašlaik biedrības amatpersonu vidējais vecums ir 70 gadu. Jaunajiem ir citas intereses un pēdējos gados, ģeopolitiskās situācijas dēļ tas vispār nebija aktuāli. Turklāt krievu valoda izglītības sistēmā principā iznīcināta. Šīs pašas ģeopolitiskās situācijas dēļ “LAD” nerīkoja pasākumus, tajā skaitā nenotiek aizkraukliešiem tik ierastā masļeņica jeb pavasara sagaidīšanas un ziemas pavadīšanas svētki. Šos svētkus apmeklēja ne tikai krievu tautības pārstāvji, bet arī latvieši. Ar gaidāmo koncertu biedrība cer atjaunot savu darbību pilsētā visas sabiedrības labā.

Stāstot par “LAD” darbību, Ludmila Ušakova saka, ka tās pamatmērķis ir krievu kopienas identitātes saglabāšana. Viņa atzīst, ka tas nav viegls uzdevums, īpaši mūsdienās, kad cilvēki dzīvo, strādā, lai izdzīvotu. Runājot konkrēti par Aizkraukli, viņa saka, ka šeit nejūt krasu nošķirtību starp latviešiem un krieviem. Sajūta ir kā esot lielā ģimenē. Ludmila pati ir aizkraukliete no agras bērnības, daudzus šeit pazīst paaudzēs.

Izvēlas aizbraukt

Ludmila gan atzīst, ka jaunā paaudze izvēlas dzīvot citur, tajā skaitā ārpus Latvijas. Tomēr, cik viņai zināms, šie cilvēki uztur saikni ar Latviju, lepojas ar mūsu valsts pārstāvju panākumiem starptautiskā līmenī, piemēram, sportā. Tomēr ārzemēs jaunieši saskata lielāku perspektīvu vairāk nopelnīt, veidot ģimeni un skolot bērnus. “Man gribas, lai arī mana ģimene paliek šeit, Latvijā, bet diemžēl viņi neredz te perspektīvu. Mazdēls brīvi runā latviski un angliski, viņam ir labas atzīmes skolā, tomēr nākotnē dzīvos ārpus Latvijas.”

Stāstot par sevi, latviešu valodas apguvi, Ludmila saka, ka jau augstskolā mācījās šajā valodā. Vide, iespēja runāt latviski pamazām ļāva izkopt prasmes, gramatikas kļūdu bija mazāk, nekā tagad. “Nedomāju, ka cilvēki speciāli nemācās runāt latviski. Varbūt viņam nav attiecīgās vides. Kļūstot vecākiem, to izdarīt ir ļoti grūti. Maz zinu tādus, kuriem būtu pretestība pret šo valodu,” stāsta Ludmila Ušakova. Senāk, deviņdesmitajos gados, liela nozīmē bija politiskajam jautājumam. Ludmilas vīrs dzimis Latvijā, Viļakā, bet pilsonību neieguva. Līdz ar to viņam un daudziem citiem izveidojies aizvainojums. Arī pašreizējās Latvijas valdības attieksmi pret pensionāriem — krieviem Ludmila uzskata par negodīgu. Savukārt par naidīgiem komentāriem internetā viņa saka — katrai tautai ir tādi, kas nav apmierināti ar esošo situāciju. Tajā skaitā latvieši. Tāda ir dzīve, bet tāpēc nevar pēc dažu indivīdu attieksmes spriest par visu tautu.

Lai gan pēdējā laikā novēro vispārēju naida kurināšanu vienai tautai pret otru. Pirms gadiem desmit, piecpadsmit situācija bija labāka, cilvēciskāka.

Jāiemācās ātrā tempā

Aizkraukliete Natālija Juškēviča pazīstama arī kā ansambļa “Maļinovij zvon” vadītāja. Uz jautājumu — vai svarīgi sajust savējo, krievu atbalstu ikdienā, viņa saka — mēs jau esam ļoti integrēti. Tāpēc, ka ilgi dzīvo Latvijā, turklāt viņa un pārējās ansambļa dalībnieces dzied arī latviešu dziesmas. Zina latviešu folkloru, piedalās pasākumos, draudzējas ar latviešiem. Kopš 2003. gada, kad pirmo reizi piedalījās dziesmu konkursā kopā ar citiem ansambļiem no Latvijas, draugu pulks ar katru gadu palielinās. Stāstot par savu ģimeni, viņa saka, ka meita pusotra gada vecumā bērnudārzā sāka iet latviešu grupā. Vēlāk arī mācījās latviešu valodā. Tagad viņai savs bērns un arī runā latviski. “Ja dzīvojam Latvijā, jāzina arī šīs valsts valoda. Cita lieta ģimenē, tur runājam krieviski,” saka Natālija un turpina: “Kuri negrib mācīties, negrib runāt, lai brauc tur, kur viņiem vajag. Ja mēs braucam uz Vāciju vai Angliju, neviens krieviski tur ar mums nerunās. Kaut kā ātrā tempā jāiemācās vienkāršā angļu sarunvaloda.”

Liela loma ir mūzikas apguvei

Tā kā tagad valstī noteikts, ka izglītība iegūstama tikai latviešu valodā, Natālija prognozē, ka pēc desmit gadiem jaunajiem cilvēkiem, kas sevi pieskaita pie krievu kopienas, runāt latviski būs pašsaprotami. Jau tagad krievu bērni šajā valodā runā ļoti labi. Kopumā viņa uzskata, ka valodas lietošana valstī nav problēma, par kuru būtu jādomā. Tā vietā jādomā par labklājību, kā dzīvi padarīt interesantāku. Par sakoptu vidi un īpaši Aizkrauklē — kā viena liela ģimene. “Kaut kā saliedēt cilvēkus, nevis atdalīt pēc valodas,” teic Natālija. Tie krievi, kas dzīvo Latvijā, ir integrējušies, par sevi saka — латвиец.

Kāpēc tomēr ir daļa krievu, kuri nevēlas mācīties latviešu valodu? Natālija saka, ka izglītoti cilvēki sen to sapratuši, ja dzīvo šeit, tad jādzīvo līdzi latviešu tautai. “Ir tie, kas sit pie krūts un kliedz: Jā, es esmu krievs un palikšu krievs! Ir neizglītoti un nezinu, kā ar tādiem runāt.” Otra būtiska lieta, kas bija un joprojām ir svarīga — izglītība. Arī toreiz, kad skolā gāja viņas meita, no divdesmit pieciem bērniem labas atzīmes bija tikai pieciem bērniem. Pārējiem sekmes bija ļoti zemas, vai tikai apmeklēja skolu. Arī mūsdienās tā notiek, tāpēc jādomā, ko darīt ar šiem jauniešiem. Kā cilvēks, kura ikdienu piepilda mūzika, Natālija saka, ka par kaut ko liecina televīzijas raidījums “Gudrs, vēl gudrāks”. Tajā teju visi dalībnieki ir apmeklējuši mūzikas skolu. Senāk, lai tiktu šajā skolā mācīties, to varēja izdarīt “ar blatu“, gribētāju bija ļoti daudz. Mūsdienās retajam ir vēlme un izturība mācīties mūzikas skolā.

Savāda tikšanās ar ķīniešiem

Interesanta pieredze ar mazākumtautībām Aizkraukles pusē ir domes priekšsēdētājam Leonam Līdumam. Pateicoties finiera ražotnei Aizkrauklē, šajā pusē strādā vairāki ķīnieši. Viņiem iegādāti īpašumi Skrīveros un Aizkrauklē. Pašvaldība uzaicināta uz tikšanos kādā privātmājā Skrīveros. Savu vizīti pašvaldība iepriekš saskaņojusi ar Valsts Drošības dienestu. Ķīnieši iepazīstināja ar sevi, savu kopienu un izteica vēlmi sadarboties uzņēmēju līmenī, tajā skaitā piedāvāja iespēju apmeklēt Ķīnu. Ķīniešiem bija ideja arī par kopīgu futbola maču Skrīveros. Tam pašvaldība piekritusi, bet šī doma nerada turpinājumu. Kopumā sanāksme noritēja formālā gaisotnē, piedaloties tulkam. Bija arī neformālā puse ar pusdienām un dzērieniem, un piedāvājumu dziedāt karaoke. Pēc tās izdalīja iepriekš sagatavotu shēmu, kurā katram norādīta vieta kopīgai fotogrāfijai. Šo foto vēlāk pašvaldība saņēma dāvanā uz kalendāra vāka. Turpmāka sadarbība ar ķīniešu kopienu nav izveidojusies. Leons Līdums atzīst, ka radies priekštats — šāda tikšanās Ķīnas pārstāvjiem bija vajadzīga “ķeksīša” dēļ, lai atskaitītos par šādas “augsta līmeņa” sanāksmes rīkošanu. Savukārt salīdzinoši nesen, kopš kara sākuma Ukrainā, Aizkrauklē ievākušies romu tautas pārstāvji. Cik zināms, viņi pārtiek tikai no pašvaldības sniegtajiem pabalstiem. Vecāka gadagājuma romi ir mazizglītoti, piemēram, neprot nolasīt pulksteņa laiku. Iebraucēji dzīvo īrētos dzīvokļos, meklē iespēju piepelnīties.

Jautājums ir kļuvis jūtīgs

Aizkraukles novada pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne stāsta, ka krievu kopiena “LAD” pašlaik Aizkrauklē ir vienīgā aktīvā mazākumtautības vienojošā organizācija. Ukraiņi, kuru mūsu novadā ir salīdzinoši daudz, par kādas kopīgas organizācijas veidošanu nav interesējušies. Senāk novads divus gadus rīkoja festivālu “Ciema kukulis”. Tajā centās apvienot visas novadā esošās mazākumtautības. Turpmāku festivāla rīkošanu ietekmēja kovids. Jaunākā no aktivitātēm ir kopienas “LAD” iesniegums pašvaldībai par koncerta rīkošanu 3. maijā. Zināms, ka šajā koncertā aicināts piedalīties ukraiņu pašdarbības kolektīvs. Anta Teivāne saka, ka kara Ukrainā kontekstā krievvalodīgo jautājums ir kļuvis jūtīgs, bet nav pamata visus šajā valodā runājošos ignorēt. Turklāt tas nonāktu pretrunā ar Satversmi.

Kultūras pārvaldes vadītāja atzīst, ka šāda kopienu veidošana, dalība tajās interesē vidēja un vecāka gadagājuma cilvēkus. Jauniešiem par to intereses nav. Pirms pāris gadiem Aizkrauklē rīkoja salidojumu bijušās 1. vidusskolas audzēkņiem. Šajā skolā, kā zināms, senāk mācījās krievu plūsmas skolēni. Šādu salidojumu vēlējās rīkot arī pērn, bet tas neizdevās mazās atsaucības dēļ.

Ierodas vasarā

Aizkraukles pašvaldības vienotā klientu apkalpošanas centra (KAC) vadītāja Baiba Rušiņa-Tišaloviča saka, ka romi pēdējā laikā nav vērsušiem KAC, ne lai pieteiktos uzturēšanās atļaujām, vai reģistrētos pirmo reizi. Toties, kā Baiba saka, pirmajā gadā, kad Ukrainā sākās karš, šo cilvēku bija ļoti daudz. Pagājušajā gadā šie, no Aizkarpatiem Latvijā iebraukušie romi, īpaši daudz bija vasarā. Viņiem visiem ir Ukrainas pilsonība, Ukrainā izdotas pase. Biežākie stāsti ir par to, ka Latvijā esot iebraukuši viņu radinieki, jautā par viņu reģistrāciju, uzturēšanās atļaujām un pabalstiem. No mazākumtautībām bez romiem KAC ar jautājumiem vēršas arī baltkrievi. Viņi novadā apmetušies jau sešus septiņus gadus. Vērsies arī viens Tadžikistānas pārstāvis. Viņam bija nepieciešama parole piekļūšanai elektroniskās deklarēšanās sistēmai, jo strādā kādā no novada uzņēmumiem. ◆

Fakts

Skaitliski krievu skaits Aizkraukles novadā ir lielākais starp mazākumtautībām, tomēr tas ir samazinājies no 3397 2021. gadā līdz 3166 cilvēkiem 2024. gadā. Ukraiņu skaits pieaudzis — no 350 līdz 496, kas ir visievērojamākā proporciju maiņa. Lietuviešu un baltkrievu skaits nedaudz samazinājies. Citas tautības (ieskaitot nezināmas vai neizvēlētas) saglabājušās līdzīgā līmenī.

Publikācija tapusi projektā “projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.