Jāsaglabā gaišs skats uz nākotni un jāturpina palīdzēt

Jānis Krievs,  Latvijas Politiski represēto apvienības Aizkraukles nodaļas vadītājs
Esmu kara laika bērns un reāli esmu pieredzējis pagājušo karu. Tagad, paldies Dievam, ka savām acīm nav jāredz nākamais. Mani tiešām pārsteidz, ja mēs atceramies neseno vēsturi, kā var tā būt? Ungārija aizmirsusi 1956. gadu. Mēs esam aizmirsuši 1962. gada Kubas krīzi, 1968. gada Čehoslovākiju, esam aizmirsuši Afganistānu. Mani pat kaitina, ka tajā pašā laikā Bušs juniors, tiekoties ar tagadējo slepkavu, var teikt — es paskatījos viņa acīs un ieraudzīju, kādi tur sapratnes un cilvēcības atspulgi! Ja atceramies Piemaskavas notikumus ar deviņstāvmāju un augstāku ēku spridzināšanu, par Čečeniju, par iebrukumu Gruzijā, par to, ka viņus visus vajag “мочить”, tad mani izbrīna tas, ka Rietumvalstu līderi neņēma vērā un neieklausījās Austrumeiropas, īpaši baltiešu, brīdinājumos, ka Krievijai uzticēties nevar. Viņi ir vērsti visiem sadot, visiem parādīt — atcerēsimies Hruščovu, kurš teica: я вам Кузькина мать покажу! (Es jums Kuzjas māti parādīšu! “Kuzjas māte” — 50 megatonnu bumba AN602, kas tika izmēģināta 1961. gada oktobrī poligonā Novaja zemļa salā PSRS — pats jaudīgākais kodolierocis, kāds jebkad uzspridzināts — red.) Manā izpratnē, visus šos laikus visiem tika draudēts.