Jans Ikes: “Kad vējš un lietus dvēseli plosa”. Saruna par dzeju un dzīvi

Man visu laiku ir jābūt kustībā. Ja ir vienveidība, es neko neuzrakstīšu, man ir jāiemīlas, jāšķiras, jāpārdzīvo. Kā viens mans draugs, mākslinieks, teica, lai rakstītu ir jāmīl, jāšķiras, jāienīst. Un tikai tad var kaut ko uzrakstīt. Es nekad nedomāju to, kas būs rīt. Es dzīvoju šodienai un šim mirklim. Tomēr, es nevienu dzejoli neesmu uzrakstījis alkohola vai narkotisko vielu reibumā.