Inese Gailīte no Aiviekstes pagasta grib redzēt pēc iespējas vairāk

Cilvēki mēdz krāt daudz ko — laiku, lietas, atmiņas. Inesei Gailītei no Aiviekstes pagasta Ķūģiem tās ir krūzītes un citi suvenīri no dažādiem ceļojumiem. To jau ir tik daudz, ka pietiek veselai izstādei, kas šobrīd apskatāma Kokneses bibliotēkā, un vēl vairākas palikušas mājā. Arī mani tās ieinteresēja, un krūzītes gluži kā pavēra durvis uz plašo pasauli, ko Inesei patīk apskatīt. Viņa dzīvo ar iekšējo nemieru — iet, braukt un kaut ko jaunu redzēt.

Labs ieguldījums

— Kā radās vēlme apskatīt pasauli?

— Pirms kādiem desmit gadiem, kad man bija apaļa jubileja, kolēģi darbā jautāju, ko man uzdāvināt. Teicu — ceļojumu. Izvēlējos to uz Prāgu, kas bija ļoti, ļoti skaists. Tad arī sākās šī interese, un nākamajā atvaļinājumā jau plānoju jaunu braucienu. Pamatā izmantoju vienas tūrisma firmas piedāvājumu, bet skatos arī citas iespējas, jo tas viss nav gluži bez maksas. Braucu gan viena, gan kopā ar kādu zināmu cilvēku vai saviem bērniem. Tagad pie tā pierasts, ka ir sajūta — ja apsēdīšos un nekur nedošos, viss apstāsies. Ja kādu laiku nav kur būts, jau pārņem nemiers. Man vienmēr vajag redzēt ko jaunu, tāpēc cenšos nedoties uz vietām, kur esmu jau bijusi, lai arī tā ir viena un tā pati valsts. Pirms brauciena izpētu, ko gribētu apskatīt un kā tur nokļūt. Varu ceļot dažādos veidos, lai gan lidojot problēma tā, ka tādējādi maz var atvest, kaut vai tās pašas krūzītes.

— Kur esat bijusi?

— Prāgā, Drēzdenē, Briselē, Horvātijā, Albānijā, Melnkalnē, pa vidu bija arī Itālija, jo man sapnis bija aizbraukt uz Santorini. Pagājušajā gadā to piepildīju, bet gribas aizbraukt vēl. Mans pirmais lidojums bija uz Gruziju, kas ir ļoti skaista zeme. Man nav svarīgs maksimāls komforts vai pārvietošanās veids, bet pēc iespējas vairāk redzēt. Ceļojumi noteikti ir tas, kuros ir vērts ieguldīt naudu. Jā, tēriņi ir, bet vienmēr mierinu sevi, ka gan jau nopelnīšu atkal. Un kas gan ir nauda, jo to ne uz galda turēsi, ne apēdīsi. Tā paredzēta lietošanai.

— Kāpēc tieši krūzītes gribas atvest?

— Savā ziņā vainīgs brālēns, jo viņam mājās to liela kolekcija, ko atvedis gan pats, gan draugi no dažādām pasaules valstīm. Viņš kolekcionē arī alus kausus, ar kuriem visi plaukti aizpildīti. Vismaz reizi gadā viņš ciemiņiem tajos pasniedz alu, un katrs var izvēlēties sev tīkamāko. Iedomājos, ka es arī varētu vest krūzītes, jo tās ir tik skaistas un dažādas. Kad sapratu, ka ar to vien nepietiks, sāku pirkt šķiltavas ar vietu attēliem, atslēgu piekariņus un magnētus. Ir arī citas lietas, ko ieraugu un gribas atvest. Katrai valstij jau ir kas savs.

— Noteikti tas izjūtams arī ēdienos.

— Jā. Piemēram, nevar būt Balkānos un nenogaršot čevapus, arī viņu mājās cepto maizi. Bosnijas pilsētā Mostarā esmu bijusi vairākas reizes, un parasti ēdām pie vieniem saimniekiem — vīra un sievas jau gados. Tur ir pieņemts nejautāt par jauno paaudzi, jo lielai daļai to paņēmis karš. Pēdējā reizē, kad tur braucām, mājā valdīja pārbūves rosība, un sapratām, ka iepriekšējo saimnieku tur, visticamāk, vairs nav. Mierinājām sevi ar domu, ka viņi šo vietu pārdevuši, lai varētu atpūsties un iztikt. Skumji gan paliek, domājot, ka vietas, kur tik daudz reižu esi bijis, uzņemts ar vislielāko sirsnību, vairs nav. Pie mums dažkārt cilvēki sūdzas, ka nav tā un šitā, bet tas nav salīdzināms ar Bosniju. Tur valda milzu nabadzība, bet tajā pašā laikā liela sirsnība un atvērtība. Līdzīgi ir arī citur, sastopoties ar vietējo sirsnīgo attieksmi. Nepazīstami cilvēki sveicina, pajautā, kā klājas, viesu mājas saimnieks atnāk atvadīties, lai arī dodamies projām ļoti agri no rīta. Reiz iebraucu Rīgā no Horvātijas, pārgurusi, apkrāvusies ar koferiem un somām, domājot, kā lai tiek transportā uz mājām. Netālu pamanīju sievieti, kurai kaut kas nebija kārtībā apģērbā. Gāju klāt, lai viņai to pateiktu, bet pat nepaguvu to, kad saņēmu noraidošu atbildi, ka viņai nekā nav, ko man dot. Tas bija kā ar āmuru pa pieri — esmu atgriezusies Latvijā. Ir bijis gadījums, kad kaut kur nekurienē atstāju maku un palieku bez iztikas līdzekļiem. Vispirms ir šoks, bet kartes jau var nobloķēt, cilvēki aizdod naudu, lai var tikt uz mājām. Turklāt pēc kāda laika atnāk ziņa sociālajos tīklos no nepazīstamiem cilvēkiem, ka viņi atraduši manu maku. No otras pasaules malas cilvēki tevi uzmeklē, atdod maku un nepaņem neko. Tad es iedomājos par to, ka tepat man izvelk no somas ūdens pudeli… Tādas lietas liek aizdomāties par dzīves vērtībām.

Sava piegarša

— Vai bijusi doma palikt dzīvot citviet?

— Šobrīd nē, bet varbūt tā varētu būt Horvātija, kur būts vairākas reizes, bet gribas vēl un vēl. Tur šobrīd dzīvo meita Santa. Ja viņai veselības problēmu dēļ būs nepieciešams lielāks atbalsts, varētu dzīvot līdzās, lai palīdzētu. Citādāk medicīna Horvātijā un tās pieejamība ir citādāka nekā pie mums. Visu var saņemt valsts programmā bez maksas.

— Ko vēl gribas apskatīt?

— Noteikti Salonikus, Heraklionu Grieķijā, Barselonu Spānijā. Tās ir vietas, kur jūtams kas īpašs, saistoša vēsture. Vēl Balkāni, Melnkalne ir zemes, kas man tuvas un kur velk. Vēl man ir kluss sapnis nokļūt Izraēlā un pie Raudu sienas izlūgties veselību Santiņai.

— Kā ar Ameriku, Āfriku vai Ķīnu?

— Noteikti nē, pat ne Ēģipte, kuru visiem tik ļoti vajag. Iespējams, tāpēc, ka tur nav tās piegaršas, kas tieši man vajadzīga. Meita rosina aizbraukt uz Japānu, bet arī tā mani īsti nesaista.

— Vai arī bērniem piemīt ceļošanas “slimība”?

— Savā ziņā jā. Santa šo iespēju vispirms izmantoja “Erasmus” programmā un palika Horvātijā. Otrai meitai Marikai arī patīk kaut kur aizbraukt, un kopā ar viņu bijām Santorini. Arī ar dēlu Anriju esam braukuši kopā. Man ir četri mazbērni — vecākajai mazmeitai 19, jaunākajam — divi gadi, un jau kopā pērn esam bijuši Prāgā. Ar mazmeitiņu esmu bijusi Lieldienās Ungārijā un citu reizi sagaidījusi Jauno gadu Vīnē.

— Patīk ceļot lielākā vai mazākā kompānijā?

— Dažādi, atkarībā no situācijas, bet varu arī to darīt viena. Nereti, kad beidzu maiņu slimnīcā, kolēģi prasa, kur tad šoreiz plānoju doties. Es atbildu — uz mājām atpūsties, bet viņi netic, lai nestāstot! Viņi jau zina, ka varu iesēsties autobusā un kaut kur doties. Spilgtākais gadījums bija, kad vēl dzīvoju Jēkabpilī. Vienreiz iedomājos, ka nav būts Dunavā. Aizbraucu, visu izstaigāju, bet autobuss atpakaļ piecas minūtes kā aizgājis. Tad stāvu uz ceļa un domāju — laikam jau tā tam jābūt, jo, kamēr “kūlos” uz māju pusi, pa ceļam tik daudz ko apskatīju. Autobusā, ar ko braucu uz Dunavu, atpakaļreisā vakarā iekāpu kaut kur pie Līvāniem. Šoferītis paskatījās uz mani un noteica, ka atlikušo posmu varēju arī kājām noiet. Varēju, bet fotoaparātā beidzās kadri! Ļoti daudz staigāju kājām, jo tā var daudz ko redzēt. Ķūģu apkārtne gan vēl daudz nav iepazīta, bet viss vēl priekšā.

Basām kājām bradāt rasā

— Tāpat kā daudzie ceļojumu suvenīri, tā jūsu dzīvokli piepilda arī dzija un adījumi.

— Tā ir “slimība”! Adu daudz un visu kaut ko.

— Ir arī, kam adīt?

— Vienmēr jau katra lieta atrod savu vietu. Ik pa laikam vajag kādu dāvanu, kāds kaut ko pasūta. Dzijas ir tās, kurām nevaru paiet garām.

Ieraugu un domāju, kas tur varētu iznākt. Citreiz ir ideja, un tad meklēju piemērotākos diegus. Brīžiem šķiet, ka pašai jau vietas nav, jo visur ir dzija! Braucot sabiedriskajā transportā, lasīt nevaru, bet adīt gan, ko arī daru. Arī darbā dažkārt ir mazāk noslogotas maiņas, kad varu paadīt. Vēl man ir arī daudz puzles. Izvēlos tās ar pilsētām un vietām, kur esmu bijusi.

— Medicīnā esat sen?

— Nē, bet tā bija dzīves piespēlēta izvēle. Pirms vairākiem gadiem autoavārijā aizgāja bojā abi mani vecākie dēli, kas bija ļoti smags laiks. Tolaik strādāju veikalā, bet vadītāja palūdza aiziet, jo bija grūti turpināt darbu. Kādu laiku biju bez tā, un tad paziņa piedāvāja strādāt slimnīcā. Piekritu. Ieguvu arī medicīnas māsas palīga izglītību un tagad strādāju “Gaiļezerā”. Esmu pārliecināta, ka Dievs mūs noliek tur, kur mums jābūt, lai vai ko paši domājam. Ar savējo zaudējumu būs jāsadzīvo visu mūžu, bet esmu pieņēmusi domu, ka viņu abu vairs nav, un palaidusi vaļā, bet viegli tas nebija. Arī Anrijam, kurš pēkšņi palika vienīgais dēls. Viņš ilgi nevarēja pieņemt, ka brāļu nav. Tagad viņš mani ļoti uzmana un cenšas pasargāt, ko es ļoti novērtēju.

— Esat kristiete?

— Jā, apmeklēju Jēkabpils Neatkarīgo Kristīgo draudzi. Man patīk, ka tur ikvienu uzņem tādu, kāds ir. Ārpus savējo loka draudzes cilvēki bija pirmie, kuri mani atbalstīja pēc dēlu aiziešanas. Viņi to dara joprojām un vienmēr uzsver, ka esmu pie viņiem gaidīta.

— Ķūģos dzīvojat nesen. Kāpēc tieši šīs vietas izvēle?

— Esmu lauku cilvēks, un šī vide man tuva joprojām. Pēdējos piecus gadus gan dzīvoju Jēkabpilī vienistabas dzīvoklī piektajā stāvā, un laikam jau biju apnikusi dēlam, sakot, ka gribas ik dienu basām kājām bradāt rasā — vārdu sakot, dzīvot tuvāk laukiem. Viņš meklēja man tādu dzīvesvietu un viendien atsūta fotogrāfijas. Viņš ar tādu sajūsmu stāstīja, kas tik tur apkārtnē ir, turklāt divi apvienoti dzīvokļi ar četrām istabām, tāpēc pilnībā uzticējos dēlam. Tas viss man tur patiesi ir, un, kad jāceļas, lai dotos uz darbu Rīgā, tā negribas projām! Ķūģus saucu par savu Nekurzemi, manu Nārniju. Ziemā jārēķinās ar savām grūtībām, bet tūlīt būs silts, vasarā varēs visu dienu pavadīt dārzā, ziedēs puķes, un tad atkal nāks ziema. Katram ir sava sava izvēle, un mana ir būt tur, kur esmu, bet arī doties pasaulē un kaut ko redzēt.