Ilona Mirģe: Lai valdītu jūrā, jāgūst panākumi dīķī

Aizvadītā bija tipiska, tomēr neierasti vēsa, darba nedēļa. Vairākiem privātajiem uzņēmējiem sniedzu grāmatvedības pakalpojumus. Strādāju mājās, kas esošajos apstākļos mēdz būt visai izaicinoši.
Dzīvoklī ir auksts. Izlēmu sevi nespīdzināt un ieslēgt elektrisko sildītāju. Fizisko komfortu nomāca bailes, kā man šī labsajūta vēlāk atspēlēsies elektrības rēķinā. Pēdējos mēnešos maciņš jūt sadārdzinājumu itin visā. Lai mazliet atvieglotu situāciju, ar vīru sākām sekot līdzi “Nord pool” datiem — stundās, kad elektrības cena biržā ir vislielākā, cenšamies elektroierīces nedarbināt. Lielu apgrūtinājumu, tāpat kā labumu, tas nedod. Līdzīgi rīkojas daudzi, tostarp, uzņēmumi. Atminos pirmo reizi, kad vakara stundā biju pārtikas lielveikalā “Beta”, kad dega tikai katra otrā lampu rinda. Saskatīt preces problēmu nebija, iepirkšanos nepatīkamu darīja neomulīgā noskaņa, ko grūti aprakstīt. Tāda sajūta, ka esam uz liela nabadzības sliekšņa, ja pat apgaismojums ir elitāra lieta, ko nevaram atļauties. Pārmest neko nevar, šobrīd ikviens meklē veidus un risinājumus, kā ietaupīt. Līdzīgi kā pandēmija, šie taupības pasākumi sāk ietekmēt cilvēku psiholoģisko un emocionālo labklājību.
Redzot, kā pieaug izmaksas par komunālajiem pakalpojumiem, elektrību un gāzi, pārņem bailes, kā spēsim pārziemot. Agrāk no algas varēja atlikt kādu naudu sen kārotam prieciņam vai iekrāt ceļojumam, tagad — ar godīgi nopelnīto nevarēs nomaksāt izdzīvošanu. Raugoties uz skaitļiem, kas izriet no valdības apstiprinātajiem atbalstiem, tāpat ģimeņu izmaksas ir lielākas par ieņēmumiem. Ar atbalstu sniegšanu no valsts budžeta līdzēts nebūs, ir jārod risinājums, kas apstādinās šo vājprātīgo dārdzību.