Sandra Pumpure
Aizvadītā gada rudenī ceļu pie skatītajiem un lasītājiem sāka gan režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskā spēlfilma “Zeme, kas dzied”, gan viņu abu kopdarba grāmata “Zeme, kas dzied. 1873. gads”. Ar to abi autori viesojās pie lasītājiem Pļaviņu bibliotēkā.
Dzimst tauta
Romāns tapis, strādājot pie spēlfilmas, tomēr tas ir patstāvīgs literārais darbs un nepārstāsta filmas notikumus. Kā atzina abi grāmatas līdzautori — vēsturisko materiālu klāsts bija tik liels, ka visu iekļaut filmā nebija iespējams, tāpat kā grāmatā, lai arī tā tik un tā iznākusi apjomīga.
“Zeme, kas dzied. 1873. gads” stāsta par izciliem jaunlatviešiem Jāni Baumani, Rihardu Tomsonu, Bernhardu Dīriķi un vēl daudziem citiem, kuriem dažu mēnešu laikā izdevās sarīkot ne tikai Pirmos latviešu dziedāšanas svētkus, bet arī virzīties uz eiropeiskāku Latvijas valsti. Par spīti savstarpējām pretrunām, strīdiem, kā arī Krievijas impērijas varas iestāžu aizliegumam. Atšķirībā no filmas, grāmata pamatā ir par notikumiem Rīgā.
— Ja kādai tautai zināms precīzs tās dzimšanas datums, tad par latviešu tautu var teikt, ka tas ir 1873. gads, kad no Latvijas novadiem Rīgā ieradās dažādi cilvēki, bet pa tās vārtiem pēc svētkiem izgāja vienota tauta. Tas ir laikā, kad tā atradās starp diviem dzirnakmeņiem — vietējo vācu pārvaldi un Krievijas impēriju, kad bija vēl smagāk izcelt latviešu vērtības un valodu. Tas bija kā atrast sevi, pirmais solis uz brīvību, — teica Dainis Īvāns. Piebilstot, ka grāmatas pabeigšanas laiks saistās ar kara sākumu Ukrainā, un, rakstot to, viņš mēģinājis arī meklēt atbildi — ko darīt šādos kritiskos laikos. Viena no atbildēm ir — rast sabiedrotos. Tas svarīgi bijis arī, rīkojot Pirmos latviešu dziedāšanas svētkus. Arī to organizatori apzinājās un juta draudus, tomēr neapstājās. Traucēja arī ierastā latviešu kašķēšanās savā starpā, tomēr spējot rast kopsaucēju.
Ierosina vietalvieši
Grāmatā ir arī par Vietalvas dziedāšanas biedrību, kas šogad svin 150 gadus, tās kora uznācienu Pirmajos Dziedāšanas svētkos un tā saucamajā koru “karā”. Tajā vietalvieši ar savu dziedāto “ Rīga dimd” saņēma nedalītu publikas atzinību, bet žūrija tomēr nepiešķīra galveno balvu. To viņi pelnīti un ar uzviju saņēma nākamajos svētkos.
Par grāmatas tapšanas gaitu Dainis stāsta, ka sākumā domājis, ka mazliet pielabos filmas scenāriju, bet Māris mudinājis to visu papildināt, jo bijis žēl bez tālākas ievērības atstāt jau savākto materiālu un uzzinātos faktus. Tas viss būtiski papildināts ar apjomīgiem pētījumiem.
Dainis atzina, ka, rakstot, viņam apkārt bijis ap simts dažādu grāmatu, kur smēlies notikumus, tēlus un stāstus. Grūtības gan sagādāja tas, ka nekur nav apkopota Dziedāšanas svētku veidošanās vēsture, bet ir atsevišķi izdevumi par konkrētām personībām un laika posmiem. Ļoti palīdzējis, ka saglabājušies un bija pieejami Latvijas preses izdevumi. Darba autori atzīst, ka atsevišķi notikumi atspoguļoti ar atšķirīgām niansēm, tomēr apzināti to atstājuši, jo arī tolaik skatījums uz daudzām lietām atšķīrās.
Ceļojums pagātnē
Māris Martinsons atzina, ka tas bija kā ceļojums uz 1873. gadu, katram vairāk pievēršot uzmanību kam savam, bet “rokot” ļoti dziļi, lai katru lietu atklātu pēc iespējas pilnīgāk. Arī tad visu aptvert un iekļaut romānā nebija iespējams. Tomēr katrs autors tajā ielicis savus pieturpunktus un akcentus, lai lasītājam būtu ne tikai interesanti, bet viņi maksimāli izjustu aprakstīto laiku.
— Mūsu vēstījums bija parādīt, ka bijuši tādi izcili cilvēki, kuri spējuši tik daudz paveikt, saviļņot un aizraut citus. Piecus gadus rakstot un veidojot filmu, notverta tā izjūta, ka esam viņu iesāktā turpinājums, tāpēc vajadzētu uz saviem darbiem un domām skatīties tā, lai cilvēki par to runātu arī pēc 150 un vairāk gadiem. Katrā ziņā jāapzinās, ka nevar Dziesmu svētkus vai citas lietas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, kas tā vienkārši radās un ir. Kaut kādu apstākļu dēļ tas viss var būt un arī nebūt, — teica Māris Martinsons.
Viņš atzina, ka grāmatu nevajag lasīt ātri, bet pamazām, un, ja vēlas, arī ne no sākuma. Tie, kuri romānu lasījuši, tomēr atzina, ka, sākot lasīt, nevar nolikt to malā.
Reklāma