Gan jau ziemu pārlaidīs ar veco mēteli un zābakiem

Gandrīz pirms desmit gadiem kādā augusta dienā pie Saeimas piketā bija sapulcējušies ap 50 pensionāru, lai pieprasītu nodrošināt pensiju indeksāciju lielākā apmērā. Piketa laikā no Saeimas nama iznākusī toreizējā “Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa pavadīja pensionāru saucienus ar ūjināšanu.

Notikušais raisīja asu reakciju. Arodbiedrība “LABA” Āboltiņai pieprasīja atvainošanos. Savas partijas sēdē Āboltiņa apliecināja, ka nebija domājusi kādu apvainot vai radīt kādas nepatikšanas, tā esot bijusi neveiksmīga komunikācija, joks, jo ne veci cilvēki, ne arī tie, kas nāk cīnīties par lielāku atalgojumu un labākiem dzīves apstākļiem, nav pelnījuši, lai par viņiem ņirgātos. Lai ko politiķe pēc tam teiktu, viņas rīcība tika uztverta kā ņirgāšanās. Viņas rīcība arī ietekmēja jau tā partijas zemos reitingus.

Kopš 2018. gada Solvita Āboltiņa ir vēstniece dažādās Eiropas valstīs, pašlaik viņa ir vēstniece Nīderlandē. Politiķe atzinusi, ka Nīderlandē maksā mazāk par elektrību lielā vēju parku skaita dēļ, arī algas tur ir daudz lielākas. Esot Rīgā, Āboltiņas kundzi šokējušas pārtikas cenas lielveikalos. Tas licis aizdomāties par pensionāriem, kā viņi var izdzīvot?! Tiešām labs jautājums — kā viņi var izdzīvot? Šis jautājums izskan bieži, kā lai izdzīvo seniors, kam pensija vien 300, 400, 500 eiro? Arī algas nevar panākt Eiropas līmeni. Pārtikas un komunālo pakalpojumu cenas ir tādas, kādas tās ir. Aug augumā, nesarūk nekas. Vienmēr it kā no jauna pārsteidz iepirkšanās pārtikas veikalos. Nekas īpašs, kas ir piens, maize, biezpiens, krējums, gaļa, nav nopirkts, bet par pirkumu jāatvadās no 15 līdz 20 eiro. Vecums dara savu, un veselība arī nav no dzelzs, tādēļ lielu daļu pensijas “apēd” medikamenti, bez kuriem nevar iztikt. Tas vajadzīgs, lai nodrošinātu eksistenci. Bet vēl jau gribas kaut ko sirdij — apmeklēt kādu koncertu, teātra izrādi, kaut tepat pa Latviju paceļot, arī kādu apģērba gabalu nopirkt un kādu eiro mazbērniem svētkos uzdāvināt. Ja bērniem materiālā situācija labāka, atbalstīs vecākus. Pārējiem no kaut kā jāatsakās un jāsavelk jostas. Pārtikas groziņā nocenotais maizes kukulītis un piens ar atlaidi. Koncertus un teātra izrādes paskatīsies televīzijā, kāda draudzene parādīs bildes telefonā no ekskursijas, gan jau ziemu pārlaidīs ar veco mēteli un zābakiem. Lūk, tā dzīvo liela daļa pensionāru.

Vēl atmiņā saglabājusies ūjināšana un tagadējās bažas kaut kā nesader kopā. Un neļauj arī noticēt, ka šis satraukums būtu patiess.