Iveta Skaba
Katrs rīts sākas ar gājienu pie loga, lai, atverot aizkaru, redzētu, kāds laiks ir ārā. Decembra rīti. Viss pelēks. Cik gaiši bija tie agrie rīti un vēlie vakari, kad pāris dienu zemi pārklāja plāna sniega sedziņa!
Te atkal dūmaka un migla. Ziemas nav. Vienkārši nav! Sniega nav, un sala nav. Aiz redakcijas loga ābele bez nevienas lapas, pat neviens sakrokojies ābols nav palicis kādā augšējā zarā. Dvēselei mazliet skumji.
Kur ar sniegu piesnigušie lauki? Kur puteņi? Kur bērniem pilnie kalni, kur smiekli un čalas? Sen vairs neviens nepulcējas uz aizsalušā dīķa pilsētas centrā. Un ir jau arī pareizi, jo drošība pirmajā vietā. Diez vai kāds vēl nobrauc no kalna Zvaigžņu gravā? Šķiet, cik sen bija laiks, kad bērneļi slapjiem cimdiem un sārtiem vaigiem pēc šiem ziemas priekiem steidza mājās. Varbūt mazliet nosaluši, bet laimīgi.
12. decembra rīts manā dzimšanas dienā bijis sarmā tīts, saulīte ar saviem zobiņiem kodusi vaigos. Šogad atkal kā vēlā rudenī — pelēks un lietains, un skats uz loga pusi nenesas.
Aizvadīti Ziemassvētki. Nekas, ka nebija balti. Galvenais, lai dvēselē tie balti. Lai sirds atveras pret katru nosalušo sirdi. Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. Ne visiem labs prāts, ne visur miers. Pat Ziemassvētki nespēj līdzēt.
Drīz Jaunais gads. Kāds bijis aizejošais? Ar plaukstošu pavasari, saulainu vasaru un zelta rudeni. Ja šo gadu vajadzētu attēlot krāsās, laikam izmantotu visas. Melno gan nē, tās vietā ņemtu tumši pelēko. Mazliet tumšāku kā gada pēdējās dienas. Bet pārsvars tomēr būtu siltajiem un saulainajiem toņiem. Ko nesīs Jaunais gads? Gluži kā no laimes akas gribētu izvilkt dzīvesprieku, veselību, pārticību un to pašu vēlēt visiem. Lai puteņi un kupenas, tikai lai tajos nepagurst mūsu sirdis. Lai ilgi gaidītais miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!
Iveta Skaba, žurnāliste
Reklāma