Gada pārdomas. Agita Grīnvalde-Iruka: Noķert aiz astes Laika zagli

Uzrakstīt gada pārdomas laikam gan ir visgrūtākais darba uzdevums manā žurnālista darbā. Jo vienmēr ir grūti izvērtēt, ar ko sākt un ko izcelt — vai iedvesmojošos cilvēkus, kas satikti aizejošajā gadā, vai skaistos pasākumus, kas apmeklēti, vai saspringto cīņu par reģionālās drukātās preses nākotni un izdzīvošanu kopā ar citu laikrakstu kolēģiem. Pirms desmit gadiem, piekrītot atgriezties savā mīļajā “Staburagā”, kur gan pa šo laiku daudz kas bija mainījies, nekad nebiju domājusi, ka man būs jākļūst arī par grāmatvedi, finansisti, saimniecības pārzini, projektu vadītāju un uzņēmuma valdes locekli. Ejot tam visam cauri, reizēm smejos, ka esmu beigusi vēl vienu augstskolu, tikai diplomu par to neviens nav izsniedzis. Nē, nedomājiet, es nesūdzos, tikai reizēm ir sajūta, ka visā tajā darbu steigā esmu kaut kur pazudusi un kaut kur pazudis arī laiks. Nupat vēl bija janvāris, bet nu jau dzirdam “Zvaniņš skan” un Jaunais gads jau klāt. Bet tas, kas bija pa vidu — kaut kur pazudis. Kad mammai saku, ka man atkal piedāvāts kāds darbiņš vai uzticēts sabiedrisks pienākums, viņa tikai domīgi nogroza galvu un klusi pajautā — vai tiešām tev vēl nav par daudz un tev to visu vajag? Varbūt arī nevajag, bet es neprotu pateikt “nē”, un man patīk būt cilvēkos. Man reizēm liekas, ka kaut kur tepat netālu dzīvo tāds Laika zaglis, kurš klusām piezogas un čiepj manas stundas, dienas un arī atmiņas, noslēpj tās azotē un man nekad vairs nebūs iespējas tās atrast vai atgriezt atpakaļ. Tas ir pazudis uz neatgriešanos. Taču, pāršķirstot plānotāju un fotogrāfijas telefonā, es saprotu, ka patiesībā šis gads ir bijis piepildīts ar brīnišķīgiem notikumiem — viesošanās Rīgas pilī kopā ar enerģiskajām un humora pilnajām, iedvesmojošajām kolēģēm no citām avīzēm (šīs tikšanās ir kā dzirkstošs šampanietis), rokfestivāls Lietuvā, kas atgrieza mani jaunībā, kad varēja iztrakoties no sirds un nākamajā dienā doties uz lekcijām augstskolā, darbs vēlēšanu komisijā, kas devis jaunu pieredzi, sagrauts šķūnītis laukos, kas vairāk uzjautrināja nekā sadusmoja, reklāmas videoklipa filmēšana, kas vispār bija pilnīgi jauna pieredze.

Tie ir tādi mazi atmiņu ugunskuri, kas atmirdz kādā lieliskā sarīkojumā, draugu tikšanās pasākumā, ziedošā flokšu dārzā, līnijdeju sadancī, radu sanākšanā. Un, lai šīs uguntiņas neizplēn un neizdziest, mana māsa katru gadu veido ģimenes kalendāru, kas visu nākamo gadu atgādina par notikušo.

Jaunajā gadā novēlu visiem biežāk padomāt par sevi, vairāk laika veltīt sev un saviem mīļajiem, iemācīties pateikt — “nē” (šis vēlējums gan laikam domāts man pašai), un noķert aiz astes to Laika zagli, lai jūsu laiks un jūsu atmiņas paliek pie jums, nevis pazūd kaut kur nebūtībā.

Agita Grīnvalde-Iruka, galvenā redaktore