Ginta Grincēviča
Nesen kādā koncertā satiku bijušo klasesbiedreni. Mani samulsināja viņas teiktais: “Ginta, gadi iet, bet tu nemaz neesi mainījusies!” Nevarēju saprast, apvainoties vai uztvert to kā komplimentu. Ilgi galvā cilāju šos vārdus, bet gudrāka netapu. Vairākas reizes dzīvē esmu centusies būvēt sevi no jauna — mēģināt dzīvot tā, kā esmu to iedomājusies. Un ko jūs domājat? Nepaiet ilgs laiks, līdz viss atgriežas vecajās sliedēs — no sevis neaizbēgsi. Vai man gribētos būt citādākai, labākai sevis versijai? Neapšaubāmi! Tā vietā esmu nelabojams sevis oriģināls. Atvainojiet un pieņemiet.
Gada izskaņā cenšos būt savtīga, distancēties no apkārt notiekošā un iedziļināties sevī, pārdomāt piedzīvoto un pasapņot par nākotni.
2024. gads pret mani ir bijis labs. Ir daudz kur būts, daudz kas redzēts, izbaudīts. Kultūras ziņā šis gads man bija bagāts — koncerti, gan dejoti, gan vēroti kā skatītājai, apmeklēti muzeji, izklaides parki, viesojos abās Baltijas kaimiņvalstīs. Ar pilnu krūti esmu baudījusi rutīnu — dziedādama un gorīdamās mazgājusi traukus, pusnaktī, skatoties iecienītāko seriālu, gludinājusi drēbes, atklājusi jaunas kulinārās prasmes, rezultāts gan ne vienmēr bija ēdams, toties gatavošanas process — izaicinoši aizraujošs. Tikpat piesātināta bija mana otra patība — 30+ gadu vecā sieviete manī, kura to vien vēlējās kā mieru no visa un visiem, atpūtu vai nekā nedarīšanu. Tā varēja būt biogrāfiska filma vientulībā, garas stundas grāmatu lappusēs vai visparastākā telefona skrullēšana.
Gadi iet, vai tiešām neesmu mainījusies? Var skaitīt krunciņas ap acīm, mērīt intelektu un spriest par briedumu, bet ir vēl cilvēka būtība, kas nemainās. Kaut kas, kas mani spēcīgi raksturo, gribas ticēt, ka tieši to klasesbiedrene “nolasīja”, uzmetot man īsu skatienu. Izlēmu — uztveršu viņas sacīto kā komplimentu.
Vēlu ikvienam, skatoties spogulī, saredzēt sevi, savu patieso būtību. Tiekties uz izcilību, nepazaudējot oriģinālo fundamentu.
Lai 2025. gads atnes mieru pasaulē un cilvēku sirdīs!
Ginta Grincēviča, žurnāliste
Reklāma