Iveta Skaba
13. aprīlis bija tā diena, kad Kokneses kultūras centrā “saimniekoja” “Kokneses ziņģe”, 12. reizi kopā pulcējot ziņģētājus un stāstniekus no tuvienes un tālienes un lustinot visus sanākušos.
“Es ar savu vīriņu…” — tāda bija muzikālā saieta šī gada tēma, un, vai tā tiešām ir vai bija, ar priekšnesumiem centās atklāt sabraukušie ziņģētāji.
No mītiņa uz “Ziņģi”
Zālē elsdama pūzdama ienāca Eda (viņas lomā iejutās Kokneses kultūras centra vadītāja Inguna Strazdiņa). Esot bijusi mītiņā, tur palikuši tikai tie, kas to biroju vēlēs. Ilgāk Eda nevarēja palikt, bija jāsteidz pie ziņģētājiem un jāpavēsta jaunumi.
Kamēr Eda ievilka elpu, apsolot, ka noteikti izstāstīs, kas notika mītiņā, stāstnieks no Jelgavas Andris Tomašūns sanākušajiem pastāstīja par Koknesi sendienās.
Kad jelgavnieks savu stāstījumu bija pabeidzis, Eda atzina, ka tik gudras lietas mītiņā gan nerunāja. Varbūt Andra kunga stāstījums noderētu arī biroja ļaudīm? Sanākušie ar aplausiem apliecināja, ka noderētu gan. Eda, kā jau solījusi, sāka runāt par biroja lietām. Pirmais — kungiem tagad drīkst ar bomi rādīt un ko tik vēl! Viņa būs pirmā, kas to darīs! Laulāties ar’ vairs nevajagot, pietiks ar precēšanos. Ja bērni dzims, tad tik uz biroju. Bet, kā viss notiks, Edai skaidrības nav. Tāpēc par katru cenu “Ziņģē” jāatrod tas īstenais un riktīgais. Ne velti tās tēma ir — “Es ar savu vīriņu…”.
Uzreiz jau nevar ķert
Cerībā atrast īsteno pirmos uz skatuves Eda aicināja “Kokneses zēnus” un viņu vadītāju Ivetu Bērziņu. “Zēniem” šī reize bija īpaša, jo pirmo reizi viņi uzstājās kopā ar jauno vadītāju.
Starp “Kokneses zēniem” Eda kādu eksemplāru noskatīja, bet neies jau uzreiz ķert. Varbūt jāpaskatās Pļaviņu virzienā, no kurienes ieradās folkloras kopa “Āre” ar vadītāju Agitu Lindenbergu. Pļaviņieši nodziedāja par baltajām lilijām un skaistajām meitenēm, un viņu vietu uz skatuves ieņēma Suntažu “Saule” (Līga Broduža). Dziesmas, ko dziedāja “Saule”, ir tautā zināmas, tās pierakstītas 1969. gadā.
Uz nebēdu ziņģēja Kokneses folkloras kopa “Urgas” un viņu enerģiskā vadītāja, pasākuma rīkotāja Inguna Žogota. “Urgas” nodziedāja par “jaunskungu, kas uzkāp augste kalne”, kas, kā Eda nosprieda, būs viņai noderīga. Tā kā Koknese ir pie Daugavas, otra dziesma izskanēja “Cel mani pār par Daugavu”.
“Urgās” īsteno neatradusi, Eda acis sāka mest uz Mārcienas “Trizuli” (Ināra Caune), un tur starp dāmām zilā divi kungi. Viens — dziedātājs, otrs muzikants — stīguraustis. Varbūt Edai paveiksies?
Izredzēto meklē Rīgā
Laiks doties uz Rīgu — nolēma Eda un uz skatuves aicināja rīdziniekus. Vispirms “Budēļus” (Liena Teterovska). Trīs ziņģes norāva. Izrādās, ar “Budēļiem” bija atbraucis Ludis. Bonbongas dalīja daudzām, Edu laikam atstāja bešā.
Eda par to nebēdāja, jo bija nolūkojusi kādu jaunekli. Visu Eda prot, pūru sagādājusi, naudu iekrājusi, puisim jāizlemj. Ja nevar viens, lai ar māti parunā.
Pa to laiku skatuvi ieņēma gados jauni ļaudis — Rīgas “Kokle” (Dina Liepa). Abas ziņģes šiem varen lustīgi skanēja, ko zālē esošie pavadīja ar aplausiem.
“Viens pameta, otrs tā kā solījās,” atklāja Eda un nebeidza pētīt, kurš varētu būt nākamais. Tikmēr latgaliskas vēsmas ienesa otra stāstniece — Vilhelmīne Jakimova no Preiļiem. Latgaliešu valodā izskanēja viņas humora pilnais stāsts “Es ar savu veireņu reizi, reizi”.
Uzspēlē vērpjamo ratiņu
Koknesiešiem labi zināmais rīdzinieks Nikolajs Zaharovs ar ermoņikām spēlēja valšus un polkas, kurām skatītāji dziedāja līdzi.
Vistālāko ceļu, pie tam ne pirmo reizi, uz Koknesi bija mērojuši Valmieras puses ziņģētāji — “Sēļu muižas muzikanti” un “Sēlene” (abus kolektīvus vada Iveta Dukaļska) no Sēļu pagasta. Arī viņu dziesmās galvenā vieta bija atvēlēta nekam citam kā mīlestībai.
Nākamie no muzikantiem bija kaimiņi no Krapes — “Skaņumājas muzikanti” (Ilmārs Pumpurs), kuru sniegumā skanēja divas ziņģes. Viena no tām — “Tie abi mums patīk it labi” — ir no Otaņķu etnogrāfiskā kolektīva kādreizējās vadītājas Zentas Bērtiņas krājuma.
Lieli un mazi uz skatuves kāpa “Teikas muzikanti” (Katrīna Feldmane). Kā atklājās, šis “Teikas muzikantiem” bija jubilejas brauciens uz Koknesi — to viņi darīja jau 10. reizi. Vienam no ziņģētājiem rokās bija vērpjamais ratiņš, izrādās, labs mūzikas instruments, īpaši dziesmas “Ratenītis” pavadījumam. Tas bija “Teikas muzikantu” šī gada jaunums, bet galvenais jaunums — atbraukuši pilnā sastāvā.
Pēdējie no muzikantiem — Kokneses “Aizezeres muzikanti”. Vadītāja Inese Skuja palielījās, ka viņām visām savi vīriņi ir, arī uz skatuves. Viena no koknesiešu dziesmām bija no senču pūra.
Latviešu, latgaliešu un somu tautasdziesmas
Ar skumjām Eda atzina, ka izredzētie tik dejo, laikam jau viņai nekā. Bet varbūt, ka palaimēsies, jo Dekšāres “Kūzulā” (Inga Stafecka) braši jo braši vīri. Un kā dziedāja! “Pa taciņu” publika pat pieprasīja uz bis!
“Kokneses ziņģi” noslēdza vienas kārtīgas sievas no Latgales, varenas dziedātājas un spēlētājas un koknesiešiem labi zināmas — Viļānu “Bumburneicys” (Vivita Skurule). Aplausu pavadījumā izskanēja viņu ziņģe par jautro madāmu, kura neparko negribēja iet mājās, un latgaliešu dziesma “Mote laida da pusnakti”. Kāds varbūt arī atcerējās somu tautasdziesmu “Rullāti”, kurai nejauši uzietas notis.
“Ziņģe, kas bija gara, gara, gara, noslēgusies,” paziņoja Eda. Mīļotā un īstenā meklējumus viņa pārcēla uz nākamo gadu. “Es ceru, ka arī šodien bijāt laimīgi,” gandarīta sacīja “Kokneses ziņģes” rīkotāja Inguna Žogota. “Šogad atkal tāda buķetīte! Prieks par baudījumu.” Visi dalībnieki saņēma piemiņas veltes, bet “Ziņģes” lādīte šogad aizceļoja uz Rīgu kopā ar folkloras kopu “Kokle”. Tas nozīmē, ka “Kokli” uz Kokneses skatuves redzēsim arī nākamajā gadā.
Atvadoties, kā vienmēr, skanēja ziņģe. Kura? Nav grūti uzminēt — “Es ar savu vīriņu reizē, reizē”.
Reklāma