Dzīvē nekad nav tikai taisnu ceļu

Sācies jauns gads. Tas ir kā robežšķirtne, kad beidzas viens posms un sākas nākamais. Ar jaunu apņemšanos, cerībām un plāniem. Tas viss izskanējis daudzajos Jaunā gada vēlējumos.
Karš Ukrainā — ar šo smago nastu esam dzīvojuši aizvadīto gadu, un tas vispirms izskanēja arī mūsu valsts vadītāju svētku uzrunās. Katru gadu tajās mēģinām saklausīt kādu “odziņu” vai īpaši spārnotu teicienu, kas šoreiz nebija, bet, kā vēlāk sociālajos tīklos atzīmējis ne viens vien, Latvijas tajās bijis maz, pat valsts karogs Egila Levita uzrunas fonā pazudis pavisam. Apzināti vai nejauši pavirzām sevi maliņā, jo tepat līdzās citiem ir lielākas rūpes. Turklāt Krievijas uzbrukumi Ukrainas valsts pilsētām un iedzīvotājiem nerimās pat svētku laikā. Par to nevar nedomāt.
Var tikai apbrīnot ukraiņus, kas, par spīti milzīgajām grūtībām, turpina pretoties un negrasās padodoties iebrucējam. Mums daudziem ir saikne ar šo valsti, un visos gadījumos esmu dzirdējusi sakām — ir grūti, bet cīnīsimies par savu zemi līdz galam. Mums šobrīd tas nav jādara ar ieročiem, bet savas kaujas vajadzējis izcīnīt. Gandarījums, ka to spējam, un gribas ticēt, ka šī pārliecība — nepadoties — nezudīs ne mums, ne ukraiņiem. Tāpat gribas ticēt un cerēt, ka izdosies rast veidu, kā apturēt agresoru un tā bezjēdzīgi sākto otras valsts iznīcināšanu, neieraujot karā vēl kādu. Varbūt tomēr pasaule kopā to pratīs.