Kamēr
Latvijas valdības pārstāvji lemj par piemērotāko rīcības plānu
Krievijas embargo izraisīto seku novēršanai un Latvijas piena
pārstrādātāju un eksportētāju atbalstam, piena ražotājiem ir
vairākas izvēles: ļauties panikas un bezcerības sajūtai,
pacietīgi gaidīt uz valsts rastu finansiālu atbalstu ražotājiem
piena iepirkuma cenas straujas lejupslīdes apstākļos, vai veikt
savās saimniecībās konkrētas darbības krīzes pārvarēšanai.
Nav
šaubu, ka valdības
lēmumi un taktiskie soļi sekos, bet skaidrs ir viens, ka Latvijas
zemnieku interešu lobēšana Eiropas īpašo krīžu fonda līdzekļu
apgūšanai nav vienas dienas vai nedēļas jautājums. Tāpat arī
jauni noieta tirgi nav atrodami īsā laikā, tas prasa izpēti un
sadarbības partneru piesaisti. Bet dzīvnieki ir radīti piena
ražošanai, tos nevar izslēgt kā iekārtu uz laiku, lai
iedarbinātu pēc situācijas noregulēšanās. Tāpēc katram
lopkopim ir jādomā par to, ko viņš kā dzīvnieku turētājs var
reāli darīt savā labā jau tagad un uzreiz.
Spriežot
pēc medijos izskanējušās informācijas, noskaņojums zemnieku
vidū, ne bez pamata, ir gana depresīvs:
vairums lopkopju kā vienīgo izeju redz vai nu ganāmpulka
likvidēšanu, vai nu piena izliešanu grāvī pārprodukcijas dēļ.
Ir izskanējušas arī idejas par govju ilglaicīgu cietstāvi.
No
veterinārārsta viedokļa, govju ilgstoša cietstāve
un citi eksperimenti ar dzīvnieku veselību, kā metodes realizējamā
piena apjoma samazināšanai ir vērtējamas negatīvi vairāku
faktoru dēļ. Ir pieņemts govij piešķirt „atelpas brīdi”
divus mēnešus pirms teļa dzimšanas. Dzīvniekam ilgstoši
atrodoties piespiedu cietstāvē var rasties dažādas veselības
problēmas, piemēram, aptaukošanās, kuras rezultātā būs
dzemdību sarežģījumi un problēmas ar dzīvnieka turpmāku
apsēklošanu. Krīze nebūs mūžīga. To dzīvnieku veiktspēja un
ražība, kuru ekspluatācija kādu brīdi ir bijusi profesionāli
nepārdomāta, būs neapmierinoša un ierobežota.
Katram
fermerim ieteiktu ieviest
individuālu krīzes pasākumu plānu ar mērķi samazināt ražošanas
izmaksas, ko rada konkrētas vispārzināmas situācijas ganāmpulka
pārvaldībā. Proti, šobrīd ļoti skaidri jāapzinās, ka
nepārdomāta saimniekošana un precizitātes trūkums izmaksu
aprēķinos var novest pie bēdīgām sekām.
Viens
no ieteicamajiem pasākumiem ir atbrīvošanās
no neveselajām govīm. Tas nozīmētu uz racionāliem apsvērumiem
balstītu ganāmpulka samazināšanu. Slimu dzīvnieku ārstēšana
parasti veido gan izdevumus, gan aizņem daudz laika, jo ir
aprēķināts, ka vienas neveselas govs aprūpe paņem tikpat daudz
enerģijas un laika kā 40 veselīgu dzīvnieku uzturēšana.
Savukārt
govju ēdināšana kļūs ekonomiski izdevīgāka, līdzko ganāmpulka
pamatsastāvu veidos vienīgi augstražīgas govis, kuras tām
piedāvāto barību izmanto maksimāli efektīvi. Jātiecas uz tāda
ganāmpulka „zelta kodola” izveidi un saglabāšanu, kurā govs
no katra apēstā sausnas kilograma saražo 2 kilogramus piena.
Tieši
barības izmantošanas efektivitātei jākļūst par govju tālāka
likteņa noteikšanas kritēriju, jo pretstatā vispārējiem
pieņēmumiem par govju lēto ēdināšanu Latvijā, barības
izmaksas vidēji sastāda aptuveni 50% no kopējiem izdevumiem (pēc
uzņēmuma ABS
Global apkopotajiem
datiem). Der atgādināt,
ka arī pilnīgi veselīga govs ar zemu barības izmantošanas spēju
ir viens no „caurumiem” saimnieka naudas makā.
Tātad,
lai taupītu naudu, nepiedāvāsim „liesāku” barību visiem
esošā ganāmpulka dzīvniekiem, bet atstāsim sava ganāmpulka
racionālo kodolu, kura ēdināšanu turpināsim uzlabot.
Ir svarīgi apzināties, ka pēc ganāmpulka optimizēšanas
atlikušie vērtīgākie – veiktspējīgākie dzīvnieki ir jāēdina
pilnvērtīgi, jo tie ir saimniecības turpmākas pastāvēšanas
garants.
