SIA “Skrīveru sēklkopības sabiedrība” pieder vēl padomju laikā celtā graudu kalte. Tās īpašnieks ir skrīverietis Aivars Dronka.
Darbus kaltē vada pārvaldnieks Andis Bēnītis, bet Dronkas kungs pārrauga visu saimniecībā notiekošo, un par šīgada ražu viņš teic — izcila. Mitrums graudos ir nedaudz lielāks kā pērn, kad karstā vasara ļāva ražu bērt apcirkņos praktiski bez kaltēšanas. Šogad nokultajā ir 15% — 22% mitruma. Lai graudus glabātu ziemai, tas “jānodzen” līdz 13%. Žāvēšanu veic ar dīzeļdzinējiem, un šogad kaltēšana izmaksu ziņā daudz neatšķirsies no citiem gadiem. SIA kaltē glabā tikai pašu nokulto, kā pakalpojumu žāvēšanu un glabāšanu nepiedāvā. Iemesls tam: lielu daļu nokultā — tritikāli, ziemas kviešus, pelēkos zirņus — pārdod kā sēklas materiālu, un svešas sēklas klātbūtne kaltē nav pieļaujama. Kaltes kapacitāte ļauj glabāt visu no vairāk kā 900 hektāriem nokulto.
Veca ne vienmēr ir sliktāka
Ko darīt tiem saimniekiem, kuriem nav savas kaltes? Viena no iespējām ir vienoties ar kādu tikai par pakalpojumiem — priekštīrīšanu, žāvēšanu, glabāšanu — un meklēt pašam, kur ražu realizēt. Otra iespēja — uzreiz pārdot tādiem uzpircējiem kā “Latraps”, “Elagro Trade”, “Litagra” u. c., kuriem noslēgti līgumi ar kādu no kaltēm, piemēram, Lauberē. Uzņēmēji atrēķina pakalpojumu izmaksas un pārbauda graudu kvalitāti, vai tie atbilst pārtikas vai lopbarības prasībām. Pakalpojumu izmaksas atkarīgas no mitruma procenta ražā un piesārņojuma. “Mūsu saimniecībā iesēts arī ziemas rapsis, bet pašu kalte nav piemērota tā sēklu apstrādei, tāpēc izmantojam citu sniegto pakalpojumu,” stāsta Aivars Dronka.
Vai sava kalte nozīmē arī daudz rentablāku saimniekošanu? “Arī savas kaltes izmaksās jāierēķina summa, ko atlikt, lai pēc laika uzceltu jaunu. Savukārt tiem, kuri jau strādā jaunā kaltē, cenā jāierēķina to izmaksa. Ja kaltes izmaksas ir ap miljonu latu, jāparēķina, cik tas ir katrai graudu tonnai un cik ilgā laikā kalte atmaksāsies. Vecā tipa kaltei, kāda ir mums, izmaksas ir augstākas kā jaunai, jo iekārtas nav tik efektīvas. Toties nav amortizācijas izmaksu, jo šādām būvēm izmaksas rēķina vidēji 40 gadiem. Vēl kāda priekšrocība — vienlaikus var apstrādāt trīs dažādus kultūraugus,” saka Dronkas kungs.
Skrīveriem paveicās
Kas notika posmā starp kolhozu likvidāciju un šībrīža saimniekošanu? Bija taču laiks, kad par kaltēm, to celšanu nerunāja. Bez kaltēm neiztika, bet, sabrūkot kolhozu sistēmai, saruka arī nokultās ražas apjoms valstī. Tad arī kaltes bija mazāk pieprasītas. Pakāpeniski ar katru nākamo gadu apsēto hektāru skaits pieauga, un tikai tagad atgriežamies normālā līmenī, bet šogad jau sasniegta rekordliela raža. Augusi arī ražība, un šogad tā ir vidēji 3 tonnas no hektāra. Viens no iemesliem — labi pārziemoja ziemāji. Otrs — mitrie gadi, īpaši, ja vairāk līst augšanas laikā, vienmēr bijuši ražīgāki. Paveicās arī ar ražas novākšanu. Paklausoties, kas notiek apkārt — lietusgāzes, vēja brāzmas, par Skrīveriem var teikt: paveicās.
Sevi apmuļķot neļāva
Ko ar graudiem dara tie, kuriem ir sava liela kalte? Sagaida vislabāko piedāvājumu tirgū un tad pārdod? “Iespējas ir dažādas. Mēs fiksētos līgumus neesam slēguši un pārdodam to ražu, kura ir klētī. Bet citi noslēdz līgumu ar uzpircēju, fiksē cenu nākamā gada ražai jau ziemā vai uz pavasara pusi. Zemniekiem pavasarī vajag minerālmēslus, un šī ir iespēja ātri tikt pie naudas. Pārdod virtuālus graudus, kuri vēl pat nav iesēti. Pārsvarā gan to dara daļai ražas, tā nodrošinoties pret negaidītiem pārsteigumiem.’’
Drosmīgi uzpircēji? “Tā tas visu mūžu bijis. Sievastēvs stāstīja, ka Latvijas laikā ebrejs atbraucis ābeļziedu laikā un nopircis visu ražu. Laikam jau zināja, ko dara, sevi apmuļķot neļāva.”
Bet tā vietā, lai ieciklētos uz visaugstākās cenas gaidīšanu, kura varbūt atšķirsies par desmit latiem, labāk padomāt, kā iesēt un novākt par 10% vairāk.
Kādas ir priekšrocības, pārdodot ražu uzreiz, nenogaidot? Ja nauda ir rudenī, ir iespēja lētāk iegādāties minerālmēslus, kuriem pavasarī cena parasti pieaug.
Ar ziemas kviešiem “nekrāmēsies”
“Lai arī cik laba būtu šīgada raža, esam atkarīgi no tā, kas notiek pasaulē, Eiropā, Krievijā. Anglijas graudu birža uzrauga situāciju pasaulē, un mēs te graudaugus varam audzēt vai neaudzēt, tas cenu pasaules tirgū nemainīs. Visu nosaka Ukraina, Krievija, Amerika, Kanāda. Pasaulē šī vasara ir ļoti sausa, un cenas jau ir augušas: lopbarības graudiem — ap 150 latu par tonnu, pārtikas kviešiem līdz — 180 latiem. Sezonas sākumā cena vienmēr ir augstāka un vēlāk sarūk. Kritums varētu būt vēl lielāks, jo lieli “spēlētāji” Latvijā, kā “Kemira”, “Elagro Trade”, “Rīgas”, “Rēzeknes dzirnavnieks” un citi, līdzekļos ir stipri ierobežoti. Visi viņi strādā ar kredītu no bankas, nevis ar savu naudu. Var izveidoties situācija, ka pirktu labprāt, bet nebūs, par ko. Tas savukārt var izraisīt cenu kritumu, jo radīsies pārprodukcija. Tie, kuriem nauda ir, šajā situācijā nogaidīs zemāko cenu un tikai tad sāks iepirkt.
Graudu audzēšana, tāpat kā jebkurš bizness, ir risks. Piemēram, par vēl nenokulto rapsi pavasarī deva 330 latu par tonnu, un, pavērojot tirgu tagad, cenas nav daudz mainījušās. Rapsis Skrīveru pusē labi pārziemoja, līdz ar to ražība liela, un šonedēļ vajadzētu pabeigt ziemas rapša sēšanu. Plānojam ar laiku atteikties no ziemas kviešu audzēšanas un to vietā audzēt tritikāli. Mazāk kreņķu par ražas kvalitāti,” teic Aivars Dronka.
