Vietalvas pagasta piemājas saimniecībā “Aizpurves” dzīvo Dzidra Ūbelīte ar kungu Arnoldu Siliņu. Šobrīd darbs saimniecībā ir vietalviešu vienīgais ienākumu avots, un viņi teic, ka bez Eiropas atbalsta klātos krietni grūtāk.
“Aizpurves” ir Dzidras Ūbelītes dzimtas mājas, kur viņas tēvs nopietni nodarbojās ar zirgu audzēšanu.
Sagaida teliņu
Vietalvieši iesaistījušies Eiropas Savienības programmā naturālo saimniecību atbalstam, šogad rit jau ceturtais gads. Par Eiropas naudu nopirkts piena dzesētājs, slaukšanas aparāts un daļēji izremontēta kūts. Nākotnē ir iecere uzlabot ūdensapgādi.
“Aizpurvju” kūtī šobrīd ir četras govis, vairāki jaunlopi, cūkas un vistas. Naktī pirms mūsu sarunas ganāmpulku papildinājis teliņš, iepriekšējo nakti saimnieki pavadījuši nomodā, viņu gaidot.
“Šobrīd varam dzīvot no tā, ko nopelnām, turot lopus, bet pirms pāris gadiem zāģējām mežu un pārdevām kokus, lai par iegūto naudu varētu “stutēt” saimniecību,” atceras Dzidra Ūbelīte.
Parādā nepaliksim!
“Aizpurvēs” ir lauksaimniecības darbiem nepieciešamā tehnika, viens traktors nopirkts par pajām, otrs nesen iegādāts par mežā nopelnīto naudu. Ir arī siena prese, kartupeļu racējs un arkls. Piemājas saimniecībā ir 14 hektāru apstrādājamas zemes, lielas platības ir aizaugušas krūmiem un lauksaimniecībā nav izmantojamas. “Kad nesaņēmām Eiropas maksājumus, reizēm nebija naudas, lai nomaksātu pagastam nodokļus. Saņēmām sausuma kompensāciju, par ko lopiem sagādāt sienu, bet samaksājām pagastam nodokļus, lai nepaliktu parādā. Tagad cīnos par to, lai pašvaldība salabotu ceļa posmu, kas ved uz mūsu saimniecību. Vai tie, kuri nedzīvo pagasta centrā, ir sliktāki? Kāpēc pašvaldība vienmēr gādā tikai par centrā dzīvojošajiem, kaut visi esam vienādi nodokļu maksātāji?” jautā Arnolds Siliņš.
Zemnieki nav “grābēji”
Veikalu plauktos litrs piena nu jau maksā pat septiņdesmit santīmu. “Aizpurves” pienu pārdod kooperatīvam “Bites” par 18 santīmiem litrā. “Cilvēki vaino lauksaimniekus, ka veikalos tik dārga maize, gaļa un piens. Bet vai kāds padomā, ka ne jau mēs nosakām cenas, ne jau mēs tāpēc saņemam vairāk. Salīdzināšanai izstāstīšu piemēru no dzīves — lai pagastā izņemtu izziņu, ko iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā, man jāmaksā 50 santīmu. Ja govs ir aizrietējusi, viņa dod apmēram trīs litrus piena dienā. Man jāsagādā barība, jābaro un jākopj govs visu dienu, lai pietiktu naudas izziņai. Ne jau mēs esam tie naudas “grābēji” un pelnītāji,” domā Arnolds Siliņš.
Kūtī avīze nav jālasa
Iesaistoties dažādos Eiropas projektos, zemniekiem jāuzņemas atbildība un jāpilda saistības. Par stingrajām prasībām “Aizpurvju” saimniekiem ir savs viedoklis — Vietalvas pagastā jau daļēji ir izveidojies “tuksnesis”, pēc pieciem, desmit gadiem arī citas lauku mājas būs tukšas. “Dzīvei laukos neredzu nekādu perspektīvu. Manuprāt, ir jau par vēlu domāt, ko darīt, kā panākt, lai cilvēki nebēg prom no laukiem. Protams, mēs un citi turpināsim iesākto. Reizēm pasmaidām par kārtējām Eiropas prasībām, piemēram, ka sivēniem aizgaldā noteikti jābūt rotaļlietai, vai kūtī jānodrošina dienas apgaismojums. Vecajās kūtīs logi ir mazi, aizsvīst, un vai tad tur avīze jālasa, vai? ” prāto zemnieks.
Viss mainās strauji
Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ikdienu ļoti apgrūtina daudzās atskaites. Dzidra Ūbelīte teic: “Saprotu, ka bez tām nevar iztikt lielajās saimniecībās, bet mums ir tikai daži lopi! Aizejot Aizkrauklē uz Valsts ieņēmumu dienestu, reizēm žēl skatīties uz tām vecajām sieviņām, kuras raudādamas pilda dokumentus. Manuprāt, tā ir necieņa pret veciem cilvēkiem. Ja valsts nevar nodrošināt normālu pensiju, tad kāpēc liegt izdzīvošanai turēt vienu gotiņu? Kāpēc arī tad jāpilda visas stingrās prasības, vai tiešām nevar bez tā iztikt?”
Savukārt Arnolds Siliņš atceres neseno braucienu uz uz Ieņēmumu dienestu: “Braucām nodot kārtējās atskaites par degvielu. Mājās visu sarakstījām, kā prasīts, izpildījām veidlapas un pievienojām čekus. Bet aizbraucot izrādījās, ka mēneša laikā veidlapas jau mainītas un mūsu brauciens ir veltīgs, viss jāpilda no jauna. Tā ir arī nerēķināšanās ar mūsu laiku un naudu, ko iztērējam ceļā. Zemniekam gribētos mazliet vairāk cieņas un sapratnes, vairāk neko.”.
