Dzirkstis kaut kur noplaka

“Dzirkstoša komēdija tieši no Odesas! Deribasovkas iela, tirgus privozs, jaunā ekonomiskā politika (neps) — uzreiz ir skaidrs, ka runājam par Odesu.

Izrāde, kas veidota pēc mūsdienu dramaturga Aleksandra Volodarska lugas “Esiet laimīgi!”, ir neticams stāsts par jauno ekonomisko politiku, kriminālmeklēšanu, zivju kotletēm un, protams, par jidišu, kurā pagājušajā gadsimtā runāja trešā daļa no odesiešiem.

Izrāde no Odesas, neapšaubāmi, nevar būt bez īstas Odesas folkloras: būtībā, tieši to meklējot, šajā brīnišķīgajā pilsētā ierodas divi ņujorkieši — tēvs un dēls. Un, kamēr sens draugs tēvu mudina uz šaubīgām šeftēm, jaunais folkloras pētnieks dodas nevis uz attiecīgo universitātes katedru, bet tieši uz privozu, kur satiek…

Vārdu sakot, jūs jau esat sapratuši, ka “Esiet laimīgi!” ir romantisks stāsts, ko spilgtāku padara Odesas humors un jautras dejas, kurās arī ir viegli atpazīstama šī pilsēta.”

Izlasot šādu anotāciju, katrā ziņā gribas noskatīties izrādi. Vēl jo vairāk, ja ir par šo pilsētu redzētas citas izrādes, seriāli un ir interese par tās vēsturi. Organizators “Teatron” bija pievienojis informāciju, ka uz skatuves skanēs trīs valodas — ukraiņu, jidišs un krievu. Tātad vismaz viena saprotama, un tika pieņemts lēmums par biļešu pirkšanu.

Aizvadītā sestdiena Rīgas brauciena dēļ tika gaidīta. Izrāde notika Latviešu biedrības nama Lielajā zālē. Sākās ar nokavēšanos. Spriežot pēc tā, ka personāls nes krēslus, laikam pietrūka sēdvietu. Zāle tiešām bija cilvēku pilna, un 15. rindā uz skatuves esošos aktierus varēja redzēt tikai līdz pusei. Ar to vēl varētu samierināties, ja vien saprastu, kas notiek uz skatuves. Izrādes valodas bija ukraiņu un jidišs, kuras, domāju, lielākā daļa skatītāju nesaprata. Vēl arī dzirdēju piezīmes, ka neko nevar dzirdēt. Jau pirmajās minūtēs skatītāji sāka pamest zāli, vienbrīd sāka aplaudēt un dauzīt kājas pret grīdu.

Noteikti bija skatītāji, kas izrādi noskatījās līdz beigām. To es tiešām nezinu, jo arī es vienā brīdī piecēlos un aizgāju. Visu cieņu aktieriem, kas spēlēja. Man nav nekas pret ukraiņu valodu, pret jidišu un citām valodām. Tikai es tās nezinu. Ja organizatori būtu norādījuši tikai divas valodas, noteikti nebūtu pirkusi biļetes. Nākamajā dienā izrāde norisinājās Daugavpilī, “Biļešu paradīzē” bija norādītas tikai divas valodas. Kādi bija panākumi, nezinu.

Žēl, ka organizatori pēc izrādes izvēlējās strausa politiku. Par iestudējumu “Esiet laimīgi!” sociālo tīklu profilā nekas nebija atrodams — ne par izrādi Rīgā, ne Daugavpilī. Cilvēki komentārus bija rakstījuši, uz tiem atbildes nebija. Mūzikas un dejas valoda tulkojumu neprasa, bet teikto vārdu gribētos saprast. Tāpēc organizatoriem, pirms sarīkot šādus pasākumus, vajadzētu padomāt pirmām kārtām par skatītāju — vai notiekošais uz skatuves būs redzams un dzirdams arī tālākajās rindās, vai būs saprotama iestudējuma valoda, ja nē, tad padomāt par tulkojuma nodrošināšanu. Tagad žēl izdotās naudas un pazaudētā laika, ko bija iecerēts pavadīt citādāk. Komēdijas dzirkstis bija noplakušas.