Dziesma mīlestībai

IESAKA IVETA SKABA, laikraksta “Staburags” korektore

“Mana vecmamma man vienmēr teikusi, lai es nekādā gadījumā neprecos ar krievu: “Tu to nožēlosi, meit, piemini manus vārdus. Tā ir nolemtība, smags darbs un zobu sāpes mūža garumā. Tas ir zīmogs uz pieres — krieva sieva.” Tā sākas Sabīnes Košeļevas miniromāns stāstos “Rīga—Maskava”.

Taču drīz vien šie vecmammas vārdi liek pasmaidīt, jo, izrādās, ka visi viņas trīs vīri ir krievu tautības. Kā allaž, no kā visvairāk baidies, tas piezogas, un arī mazmeitas lielā mīlestība ir krievs. Nav zināms viņa vārds, jo arī autore viņu nedēvē citādi kā par krievu. Jaunieši iepazīstas Latvijā, taču meitene pie sava mīļotā dodas uz Maskavu, abi interesanti pavada laiku. Viņa arī atrod kopīgu valodu ar puiša draugiem. Šķiršanās parasti ir sāpīgas, atšķirtības laiku īsina vēstules. Taču abu jauniešu sapņiem nav lemts piepildīties, jo krievs iet bojā sprādzienā, ko metro sarīkojusi kāda islāmistu pašnāvniece. Bēdu sagrauztā meitene netiek uz mīļotā bērēm, jo nenokārtotas vīzas dēļ viņu nelaiž pāri robežai.

Galvenā varone ir sevis meklējumos, tādēļ dažbrīd uzvedas vieglprātīgi un neapdomīgi. Kā vairumam nu jau trīsdesmitgadnieku viņai nepieņemamas ir sabiedrības uzspiestās dogmas, kas to padara liekulīgu. Mīlestības iespaidā izkristalizējas īstās vērtības, un tobrīd šķietamais maznozīmīgais tiek nostumts malā. Mīlestība ir tā, kas palīdz saprast, ka visām tautām un tautībām labais un sliktais ir vienādā svarā un katras valsts valdībai nav vienādības zīmes ar tās iedzīvotājiem. Visi varoņi auguši citā laikā un cilvēkus nešķiro ne pēc tautības, ne ādas krāsas un reliģiskās piederības: “Varbūt pietiek zākāt? Pagātne ir pagātne. Laiks aprakt kara cirvi. Kāpēc vilkt ienaidu sev līdzi kā tādu bērnības traumu, kas aizdod dusmas un liedz laimīgi dzīvot?” Diemžēl saistībā ar tagadējiem notikumiem cirvja asmens lien ārā no zemes un gribot negribot atrauj vaļā kādu vāti. Šo darbu nekādā ziņā nevajag uztvert kā Krievijas propagandu.

Miniromāna stāstiņi gluži kā puzles gabaliņi pareizi jāsaliek kopā, lai veidotos bilde, šajā gadījumā stāsts. Jāteic, uzdevums nav viegls, un par dažu stāstu nākas padomāt, kāpēc tas vispār ir šī darba daļa. Iespējams, kādam varētu nepatikt autores brīvā, atklātā valoda, jo visu, ko domā, viņa atklājusi, runājot tiešu valodu, bez izskaistinājumiem. Daudz ir žargonvārdu, arī krievu valodas.

Šis 21. gadsimta mīlasstāsts iznācis 2015. gadā. Autore Sabīne Košeļeva dzimusi 1989. gadā. Studējusi žurnālistiku Latvijas Universitātē, beigusi maģistrantūras studijas. “Rakstu maz un reti, pasaule jau tāpat ir pilna ar visu ko. Parasti rakstu par to, kas “sāp”, un tad, kad pati esmu “pilna”. Citādi neprotu,” saka Sabīne Košeļeva par sevi.

Saistībā ar Latvijas Literatūras gada balvu romāns “Rīga—Maskava” 2016. gadā atzīts par spilgtāko debiju literatūrā, tam arī piešķirta portāla “Delfi” lasītāju balva. “Svaiga gaisa malks latviešu literatūrā, ļoti dzīvs darbs, kas uzrunā ar savu tiešumu un emociju patiesumu,” tā Sabīnes Košeļevas debiju raksturo literatūrkritiķis Guntis Berelis.