“Dvēseļu putenis” makulatūrā

Pagājušajā nedēļā, tīrot redakcijas telpas, savācām palielu kaudzi makulatūras un nolēmām atdot to kādai mūsu novada skolai, kura vāc makulatūru. Aizvedām vecās avīzes un vairāk nekā 50 gadu laikā sakrājušās vecās padomju laiku grāmatas krievu valodā, kas lielākoties bija ļoti specifiska nozaru literatūra. Turpat līdzās slējās citu grāmatu kaudzes, nolēmu paskatīties, ko tad makultūrā izmetuši citi. Verot vaļā katru nākamo grāmatu, kļuva arvien skumjāk un skumjāk – Bokačo “Dekamerons”, Annas Brigaderes triloģija, Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, “Latviešu tautas teikas”, dainu krājums un krietna kaudze grāmatu no “Sprīdīša bibliotēkas” sērijas. Latviešu un pasaules klasika. Atceros — lai iegūtu savā īpašumā “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatas, bija jāpierakstās grāmatu veikalos un ilgi jāgaida rindā. Mums mājās ir visas šīs sērijas grāmatas.

Atšķirībā no dziedāšanas un dejošanas, par lasītāju tautu laikam mūs nevar saukt. Nesen skatījos pētījumu par lasīšanas paradumiem Eiropā un tas liecināja, ka Latvijā tikai 50% iedzīvotāju pēdējo 12 mēnešu laikā ir lasījuši grāmatas, kas ir par 3% zemāks rādītājs nekā vidēji Eiropā. Kopumā šajā sarakstā Latvija ir 20. vietā. Pirmo vietu ieņem Šveice ar 81%, tai seko Luksemburga, Dānija un citas Eiropas valstis. Pētījums liecina — jo augstāks dzīves līmenis un kvalitāte, jo lielāks lasītāju īpatsvars.

Latvijas Nacionālā bibliotēka daudzu gadu garumā ar dažādām akcijām, kampaņām un konkursiem mēģina bērnus un jauniešus pievērst grāmatu lasīšanai. Jāsaka, ka viņiem kaut kas arī izdodas, jo kopš 2009. gada bērnu skaits vecumā līdz 15 gadiem, kuri lasa labi un daudz, pieaudzis no 2,9% līdz 4%. Lai gan manā skatījumā tas tik un tā ir ļoti maz. Nacionālās bibliotēkas darbinieki uzsver, ka vislabāk dažādas prasmes, tajā skaitā lasīšanas, bērni apgūst jau 3-4 gadu vecumā, un, protams, ka vispirms viņi to iemācās ģimenē. Vislabākais ir vecāku piemērs un tas, ka mājās acu priekšā vienmēr ir grāmatas. Taču, ja vecāki nelasa un vēl pēdējo, iespējams, no saviem vecākiem mantoto grāmatu krājumu nodod makulatūrā, tad nākamajos 15 gados diez vai izdosies lasošo bērnu un jauniešu skaitu palielināt pat par vienu procentu.