www. staburags.lv
Kur bijis, kur nebijis, atsteidzās augusts ar milzu vēlmi atlīdzināt ilgstošā sausuma radītos zaudējumus. Un tieši 2. augustā — dienā, kad Kokneses puses seniori devās kārtējā izzinošajā ekskursijā pie novada darbīgajiem ļaudīm. Ko niekus — lietus mūs nebiedēja!
Pirmo reizi krāsainie lietussargi izplauka un uzziedēja Aizkrauklē, kad no autobusa devāmies aplūkot neticami smalki izšūtās svētbildes. Saistošs bija arī darbu autores Marijas Maļinovskas stāstījums par to, kā radās šī neparastā aizraušanās ar ikonu izšūšanu.
Apbrīno koka skulptūras un arbūzu dārzu
Kad ieradāmies Romalda Gurkļa lielo koka skulptūru dārzā Zalves pagasta Sproģos, lietus bija pierimis, lai ļautu izstaigāt dārzu un izpētīt ik stūrīti. Te vai uz katra soļa kāds pārsteigums: satikām gan vikingus, gan lāci, gan aitu, kas ar asti “ziņoja” par savu noskaņojumu, gan dažādus multfilmu un pasaku varoņus. Saguris kučieris dežurēja pie savdabīgi veidotā “ķemertiņa”. Apbrīnojami likās, ka cilvēks, neiegūstot nekādu ar mākslu saistītu izglītību, spēj radīt tik izteiksmīgus tēlus, izveidot dažādus vides objektus, uzbūvēt vikingu kuģa atveidā mājas vējtveri, vēsturiskiem darbarīkiem dekorētu žogu, senatnīgu atpūtas terasi, nojumi zem “ērgļa spārniem” un uzkonstruēt gan milzu vārtus, gan šūpoles. Tas gan būtu jāredz pašiem. Aprakstīt visu nemaz nav iespējams.
Izstaigāt šo dārzu mums palīdzēja par “Latvijas arbūzu guru” dēvētais Romalda kaimiņš Guntis Bubins, vēlāk aicinot ielūkoties arī savā arbūzu un meloņu valstībā. Varējām izjautāt par šo dienvidu augu kaprīzēm un pielāgošanās iespējām mūsu klimatiskajos apstākļos. Nogaršot gan neiznāca, jo ne melones, ne arbūzi vēl nebija nogatavojušies. Guntis ir tiešām lielisks stāstnieks, tik nemanāmi paskrēja laiks!
Rožaina pastaigā “Ārītēs”
Lai uzzinātu, cik “rožaina” patiesībā ir dzīve rožu audzētājiem, nācās pabraukt kādu gabaliņu tālāk – līdz “Ārītēm”, kur saimnieko Ilze un Pēteris Līči. Sēlijas pakalnos izvietotais rožu kolekcijas dārzs mūs sagaidīja nedaudz “piesarcis”, jo pirmā dižošanās ar košajiem rožu ziediem jau bija pierimusi, dārzs gatavojās šīs vasaras otrajam ziedēšanas “uznācienam”. Tas gan netraucēja aplūkot tobrīd ziedošās puķu karalienes. Rasinot smalkam lietutiņam, apstaigājām pārsteidzoši krāsainās puķu dobes. Kopumā saimniecībā esot ap 600 šķirņu rožu! Tad Ilze un Pēteris mums laipni izrādīja savas siltumnīcas: gan to, kurā stādus varēja iegādāties, gan siltumnīcu, kurā tiek audzēti “mātes” stādi jauno rozīšu potēšanai. Tik reibinoši aromātiska bija šī pastaiga un bagāta noderīgiem padomiem rožu pārstādīšanā un kopšanā. Nedaudz uzzinājām arī, kā tad klājas pašiem rožu audzētājiem, kuri mantojuši mīlestību pret zemi un puķkopību no iepriekšējām savas dzimtas paaudzēm.
Priecājas par Neretas keramiku
Un tad sevi pieteica spēcīga lietusgāze, bet mēs paklausīgi sēdējām savos ērtajos krēslos autobusā un domās jau smeķējām Neretas kafejnīcā pasūtītās pusdienas. Tās mums nelika vilties. Vienkārši, mājīgi un gardi.
Turpat Neretā, “Kalna Gribacānos”, viesojāmies Zandas Rageles keramikas darbnīcā.
Meistare nedaudz pastāstīja par to, kā sākās viņas draudzība ar mālu, par iedvesmu un darbu tapšanas gaitu. Bet vispārliecinošāk “runāja” paši darbi, vairāki no tiem aizceļoja uz Kokneses pusi un būs kā kluss atgādinājums par šo dienu Sēlijas pusē.
Bet vai tad pa savu novadu vien ceļosim? Jāredz kas vairāk!
Uz Latvijas—Lietuvas robežas
Tad nu prom uz Jēkabpils novada Rites pagastu, kur atrodas vienīgais privātais dievnams Latvijā — Ilzu baznīca, celta 1844. gadā. Te mēs tikām laipni sagaidīti. Uzzinājām par Ilzenbergas muižas īpašniekiem, viņu dzimtas vēsturi. Agrāk šī baznīca bija piederīga Ilzenbergai. Iepriecināja arī, pateicoties Sarkaņu ģimenes rūpēm, sakoptais, Ilzenbergas muižas ēku komplekss, kas dažādu pārmaiņu dēļ šobrīd atrodas Latvijas teritorijā.
Apmēram 600 metrus tālāk, pie pašas Latvijas—Lietuvas robežas, greznojas nu jau atjaunotā Ilzenbergas muiža, kas, saglabājot savu diženumu un eleganci, šobrīd uzņem ne tikai aplūkotājus (ekskursantus), bet arī viesus, kuri šeit var baudīt atpūtu, izmantot muižas telpas darba vizītēm, semināriem. Telpas tiešām reprezentablas, tiek izmantotas arī starpvalstu sarunām.
Tā kā nu jau atkal bija atgriezusies saulīte, varējām rimti izstaigāt rūpīgi kopto un dažādiem apskates objektiem bagāto muižas parku. Te mums bija iespēja ieraudzīt ko neparastu: Latvijas — Lietuvas robežu stabiņi izvietoti ūdenī, gandrīz pie pašas Mīlestības saliņas krasta iepretī tik romantiskajai rotondai. Te tad nu tapa arī dažas bildes — nevar tak’ laist šādu iespēju garām. Kas zin’, kad vēl izdosies pabūt ārvalstīs un kur nu vēl pie robežstabiem, kas slejas laukā tieši no ūdens!
Vairāk atbalstīt vietējos
Visa turpceļa garumā ar lielu interesi klausījāmies mūsu gides Daigas Dūniņas dzīvīgajā un faktiem bagātajā stāstījumā par ceļojuma maršrutā iekļauto vietu vēstures notikumiem, ievērojamākajām personībām, vietvārdiem. Ik pa laikam noklausījāmies kādu leģendu, dzirkstīja smalks humors un sirsnīga gaisotne. Atceļā katrs vairāk gremdējās savās izjūtās, mēģinot aptvert vienas dienas laikā piedzīvoto, pieredzēto un uzzināto. Iespaidu daudz, to pietiks ilgākam laikam, un noteikti ceļosim vēl. Mūsu pašu dzimtā zeme tik bagāta gan ar skaistām vietām, gan darbīgiem un gaišiem cilvēkiem.
Ceļojuma laikā pavīdēja doma — labi būtu vairāk atbalstīt šāda veida braucienus dažādiem novada ļaudīm, tādā veidā atbalstot vietējos uzņēmējus. Katrs šāds viesu autobuss dod krietnu pienesumu, jo interesenti gan nopērk produkciju, gan izmanto pakalpojumus un galu galā — prieks gan devējam, gan ņēmējam.
Autore: Anita Liepiņa
Reklāma