Ar svētku koncertu “Svinēsim kopā” aizvadītās nedēļas nogalē Aizkraukles pagasta senioru deju kolektīvs “Aizkrauklis” atzīmēja 15 gadu jubileju.

Tālajā 1984. gadā toreizējā Aizkraukles kolhoza kluba vadītāja Aija Melne uzrunāja saimniecībā strādājošos dažādu nozaru speciālistus dejot jaundibināmajā kolektīvā. Viņa ticēja, ka divu mēnešu laikā izdosies apgūt dejas, lai toreiz pārtikušā Aizkraukles kolhoza dejotāji būtu Dziesmu svētku dalībnieku pulkā. Aijas ideja guva atsaucību, un Inita Vilciņa dejotājiem sāka ierādīt deju soļus. Tā radās kolhoza “Aizkraukle” vidējās paaudzes deju kolektīvs.

Gāja gadi, taču aizkraukliešu dejotprieks neapsīka, un vidējās paaudzes deju kolektīvam līdzās tapa senioru deju kolektīvs, kas nosvinēja 15 gadu jubileju. “Tāds pusaudža vecums vien ir!” ne reizi izskanēja koncertā, kam kā pierādījums bija arī jestrākā solī izdejotās dejas.

Būt starp ļoti jaukiem cilvēkiem

— Kā jūs pati sākāt dejot?

— Mācījos Viļakas vidusskolā un dejoju pie mammas. Viņa bija deju skolotāja. Vēlāk biju koncertmeistare mammas vadītajam kolektīvam, tad pati sāku vadīt deju kolektīvus. Ja saskaita gadus, vairāk laikam esmu vadījusi nekā dejojusi.

— Kā tika izveidota senioru deju kopa?

— 1984. gadā radās vidējās paaudzes deju kolektīvs, un 2007. gadā, kad mēs jau bijām ļoti sakuplojuši un vienai daļai gadu skaits vai veselība vairs neļāva tik augstu un ātri “lēkāt”, izveidojām otro sastāvu. Kolektīvā atgriezās daži bijušie vidējās paaudzes dejotāji un pievienojās arī citi dejotgribētāji senioru vecumā. Nākamajā — 2008. — gadā braucām uz Deju svētkiem. Rudens pusē, novembrī, sākām, februārī vai martā bija skate, un ieguvām tiesības piedalīties Deju svētkos. Toreiz Latvijā vēl bija maz senioru kolektīvu.

— Parasti dziedošajos un dejojošajos kolektīvos problēma ir vīriešu trūkums. Kā ir jums?

— Mūsu kolektīvā pašreiz ir 10 kungi un 11 dāmas.

Starp viņiem arī ģimenes pāri — Ikaunieki, Ondzuļi, Zilgalvji, Novicki, Gulbji. Kolektīvā ir bijušie dejotāji, klāt nākuši arī tādi, kas nekad nav dejojuši. Piemēram, Jānis Galviņš, kas dejo visus 15 gadus, pirms tam tautas dejas nebija dejojis. Mūs ļoti atbalsta dejotāju otrās pusītes, kuras nedejo. Tas ir ļoti svarīgi. Mēs esam kā liela ģimene.

— Kā radās kolektīva nosaukums?

— Sākumā kā vidējās paaudzes deju kolektīvam mums bija Aizkraukles kolhoza vārds, tad radās tendece visiem dot nosaukumus. Kad kļuvām “pilngadīgi”, rīkojām vārda došanas svētkus. Bija dažādi varianti, bet “Aizkrauklis” radās saistībā ar Aizkraukli, ar teiku. Senajos laikos Aizkrauklis bija tas, kas apvienoja visus šīs puses ļaudis, bija vietvaras vadītājs. Kolektīvā apvienojās dalībnieki ne tikai no pagasta, bet arī tie, kas juta Aizkraukli sirdī kā dzimto pusi vai jutās tai piederīgi.

— Cik bieži sanākat kopā mēģinājumos?

— Divreiz nedēļā — trešdienās un ceturtdienās. Mums ir cilvēki, kas brauc. Pensionāriem ir lauku mājas, savas saimniecības, kas jāpieskata, tāpēc mēģinām divas dienas pēc kārtas, lai braucējiem ir ērtāk. Pēc tam viņi var braukt uz savu lauku sētu.

— Jūs esat vadījusi dažādu vecumu dejotāju kolektīvus. Vai ir atšķirība vadīt bērnu vai senioru kolektīvu?

— Vairākus gadus bērnu kolektīvu vairs nevadu, vadību pārņēmuši jaunāki vadītāji. Es ļoti priecājos par Aigaru Zemzariņu, jo atsācis darboties “vidējo” sastāvs. Par to man tiešām liels prieks. Neteikšu, ka vadīt bērnu vai senioru kolektīvu būtu atšķirība. Vienkārši jāmīl savi dejotāji un jāsaprot viņi. Ar jokiem un asociācijām daudz var panākt. Jāsaprot, ko viņi var un ko viņi nevar. Augstāk par latiņu neuzlēksi.

Esam kļuvuši viedāki, ir jāpiemēro repertuārs savām spējām, varēšanai. Ja nevari augstu lēkt, tas nav jādara. Ir daudz skaistu deju, kuras piemērotas arī cienījamāku gadu dejotājiem.

— Priecīgākie brīži, kas piedzīvoti pēdējā laikā.

— Pēc kovida mēs atkal varam dejot. Divi gadi bija tādi, kādi bija, kā visā valstī. Piedalījāmies Tautas tērpu parādē, kaut kā atbalstījām viens otru. Prieks, ka atkal varam būt kopā.

— Ko jums nozīmē būt “Aizkraukļa” vadītājai?

— Tas nozīmē būt starp ļoti jaukiem cilvēkiem, būt kopā ar viņiem. Tagad, kad esmu pensijā, tā ir vieta, kur nekas nav mainījies, tikai mans statuss — esmu pensionāre tāpat kā lielākā daļa manu dejotāju. Kolektīvā uzņemu pozitīvas emocijas tāpat kā viņi. Nākotne visiem skaidra — tie ir Deju svētki vasarā.

10 gadus ar “Aizkraukli”

10 gadus “Aizkraukļa” dejotāju vidū bija Ilze un Valdis Zirnīši.

“Žēl, ka vairāk nevaram dejot,” saka Ilze. Agrāk Ilze dejoja Jaunjelgavas deju kolektīvā, vēlāk sāka strādāt Aizkraukles pagastā, un vadītāja abus ar Valdi uzaicināja pievienoties dejotāju pulkam. “Tā mēs te sākām,” teic Ilzes kundze. “Ļoti patika.” Valda kungs ir dejotājs ar ievērojamu stāžu: “Sākumā pamatskolā, pēc armijas dancoju Skrīveru kolektīvā. Noteikti kādus trīs Dziesmu un Deju svētkus nodancojām senioros, bijām arī Stambulā Eiropas un Āzijas festivālā.”

Par “Aizkrauklī” pavadīto laiku Ilzei un Valdim ir tikai pozitīvas atmiņas. “Esi citā sabiedrībā, deju kolektīvā ir fantastiski cilvēki! Kādreiz jau gribējās pačīkstēt, ka atkal jābrauc. Tagad, kad vairs nedejojam, tā visa pietrūkst.” Jautājot, ko abiem nozīmē Dziesmu svētki, Valda kungs ir ļoti emocionāls: “Mēs tik daudz latviešu vēl esam kopā!” “Sajūtas un emocijas ir fantastiskas — tur ir jābūt un gribas būt!” saka Ilzes kundze. Abi domās ir kopā ar kolektīvu un nav zaudējuši interesi ne par dejām, ne dejošanu. Televīzijā skatās Dziesmu svētku pārraides un dzīvo līdzi savējiem, garām nelaida arī jubilejas koncertu. Pēc tā abi atzinās, ka dažbrīd pēdas niezējušas, kā gribējies būt uz skatuves!

Tagadējiem dejotājiem Ilze un Valdis novēl veselību, izturību, prieku, lai tiek uz nākamajiem Dziesmu un Deju svētkiem!

Kaut kas ļoti dārgs

Pateicoties Aijas Melnes neatlaidībai un pārliecībai, radās deju kolektīvs “Aizkrauklis”, ko dibināja kopā ar Initu Vilciņu un arī pati ir starp dejotājiem.

“Cilvēki bija atsaucīgi,” atminoties sākumu, teic Aija, “arī tagad ir tāpat, tikai ar cilvēkiem ir daudz jārunā un viņi jāsaprot. Jāprot tā, kā to dara mūsu vadītāja. Priecājos, ka ir tāds kolektīvs, priecājos par dejotājiem, ka mēs protam turēties kopā.” Ko nozīmē dejot “Aizkrauklī”? “Tas ir vairāk kā tikai deja, vairāk tikai kā ģimene, vairāk kā tikai kopābūšana. Tas ir kaut kas man ļoti, ļoti dārgs, kaut kas pāri visam. Mēs svinam savas jubilejas un svētkus. Katru vasaru mums ir nometne, un mēs braucam pie kāda no dejotājiem, iepazīstam apkārtni, vai arī braucam kādā divu dienu ekskursijā. Mēs esam ļoti labs kodols. Ja kādam gadās kļūmīte, nestrīdamies, pa dzīvi ejam ar smaidu.”

Pamēģina un paliek

“Aizkrauklis” ir pirmais aizkrauklieša Jāņa Galviņa tautas deju kolektīvs.

Savulaik Galviņa kungs strādāja kolhozā par agronomu, darba bija daudz, tāpēc dejošanai nevarēja atlicināt laiku. Būdams pensionārs, veda mazbērnus uz bērnudārzu un reiz satika deju kolektīva vadītāju, kura aicināja nākt dejot. “Man patika balles dejas, tehnikuma laikā bija deju kursi. Tautas dejas nebiju dejojis. Kad vadītāja uzaicināja, teicu, ka pamēģināšu. Tā es te atnācu. Vadītāja “izšķīra” precētu pāri — Zoju un Arnoldu, mani salika ar Zoju. Trīsreiz esmu bijis Rīgā Deju svētkos. Par ceturtajiem vēl nezinu. Esmu iejuties kolektīvā. Kamēr veselība atļaus, turpināšu,” teic Jānis Galviņš.

Dejo sava prieka pēc

Kas zina, cik deju soļu vairāk nekā 30 gadu garumā izdejojis aizkrauklietis Edgars Ondzulis ar sievu Lolitu?

Sākumā dejojuši vidējās paaudzes deju kolektīvā, tagad senioru. “Cilvēki tie paši, kopības sajūta nav zudusi,” atzīst Edgars. Vaicāts, vai deja ir dzīve, aizkrauklietis teic: “Dzīve nē, bet vaļasprieks. Mēs dejojam sava prieka pēc.” No 1993. gada Ondzuļi piedalījušies visos Dziesmu un Deju svētkos. Jubilejas reizē Edgars kolektīvam novēl šajā pašā sastāvā sagaidīt 20. dzimšanas dienu!

Lai top svētki!

“Tā kā dalīts prieks ir dubults prieks, dejotāji aicina svētkus svinēt kopā. Lai top svētki!” koncerta ievadā sacīja Vanda Arnta-Laizāne, kura pasākumu, kas aizritēja sirsnīgā gaisotnē, vadīja kopā ar Aigaru Zemzariņu.

Koncerta laikā sumināja nominantus, kas tika noteikti iekšējā balsojumā. Titulu īpašnieki ieņēma vietas goda krēslā, un kāds no kolektīviem viņiem veltīja deju.

◆ “Cēlākā”, “Cēlākais” — Inta Gulbe, Jānis Ikaunieks.

◆ “Nopietnākā”, “Nopietnākais” — Zoja Zilgalve, Voldemārs Siders.

◆ “Klusākā”, “Klusākais” — Ludmila Grundule, Jānis Galviņš.

◆ “Aktīvākā”, “Aktīvākais” — Maija Zariņa, Arnolds Zilgalvis.

◆ “Jautrākā”, “Jautrākais” — Aija Dace Tiltiņa, Andris Balodis.

◆ “Smaidīgākā”, “Smaidīgākais” — Regīna Ikauniece, Andris Silaraups.

◆ “Apzinīgākā”, “Apzinīgākais” — Ruta Plūme, Edgars Ondzulis.

◆ “Centīgākā”, “Centīgākais” — Mārīte Novicka, Jānis Kuciks.

◆ “Pacietīgākā”, “Pacietīgākais” — Ārija Šupeiko, Viktors Novickis.

◆ “Atraktīvākā”, “Atraktīvākais” — Lolita Ondzule, Ingars Gulbis.

◆ “Par mūža ieguldījumu” — Aija Melne.

“Aizkraukli” sveica arī draugu kolektīvi, kuriem piešķīra titulu “Labākie draugi” — Līvānu “Dubnava”, Lēdmanes tautas nama senioru deju kolektīvs “Lēdmane”, Aizkraukles kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvs “Aizkrauklis” un “Jautrās vecmāmiņas”.

“Šodien ir tā īpašā diena, kad mēs svinam kopā — mēs svinam deju, svinam mūsu pastāvēšanu, svinam to, ka mēs esam, svinam to, ka jūs esat, jo bez mūsu draugiem un skatītājiem nebūtu gandarījuma dejot uz skatuves un saņemt aplausus, kas ir kaut kas ļoti jauks,” koncerta noslēgumā sacīja senioru deju kolektīva “Aizkrauklis” vadītāja Inita Vilciņa.