Iveta Skaba
Piektdienas vakarā, saulei rietot, pasaules latviešu ģimeņu saieta dalībnieki devās uz Likteņdārzu, lai pulcētos daudzinājumam — rituālam, kurā godina krietno un skaisto, aizdedz uguni, kas rada kopības un piederības sajūtu.
Kas ir daudzinājums? Kokneses “3×3” saieta avīzē “Pumpurs” publicētajā “3×3 vārdnīcā” ir šāds skaidrojums: “Rituāls, kurā tiek godāts, cienīts, slavēts, uzteikts daiļais, krietnais, skaistais, labais, tīrais, dzidrais, dižais. Uguns aizdegšanas rituāls, kas rada kopības un piederības sajūtu un kurā saieta dalībnieki nāk kopā, lielākoties tērpušies tautas vai latviešu godiem raksturīgos vienkāršos tērpos, uzvelkot ko baltu, lai dziesmās un vārdos daudzinātu jeb pavairotu kādu domu, vērtību, ideju.” Tas ir brīdis filozofiskām pārdomām — par esību, par latvisko dzīvesziņu, par vērtībām.
Daudzinājuma ideja pārņemta no “3×3” parauga ASV — dievturu daudzinājuma. Tā ir neatņemama nometnes sastāvdaļa. Latvijā pirmoreiz daudzinājums norisinājās 1990. gadā Madlienā. Daudzinājumā runā par vērtībām, kas ir ārpus reliģiskā konteksta. Daudzinājums ir apzināšanās par to, kas un kur mēs katrs esam.
Daudzinājuma gājienam saieta dalībnieki, tērpušies tautastērpā vai citās goda drānās, pulcējās pie Likteņdārza Saieta nama. Pa ceļam Likteņdārza pļavā noplūc kādu puķi — ziedojumam ugunij. Zāļu sieva Līga Reitere teic, grūti te garām paiet, jo pļava pilna ar labām zālītēm.
Tālāk ceļš ved uz Likteņdārza amfiteātri, kur norisinās daudzinājuma rituāls. Degot lāpai gājiena priekšgalā, trīsreiztrīsnieki dodas Daugavas virzienā. Iziet cauri akmens, ūdens un uguns vārtiem un nostājas apkārt ugunskuram. “Uguns pati ar savu siltumu nosaka vietu, cik liels būs mūsu aplis. Uguns no visām stihijām ir visīpašākā ar to, ka katra lieta, ko mēs ieliekam ugunī, sabirst pelnos, pazaudē savu materiālo esību, bet pelni paliek pavisam maza daļiņa, pārējais ar siltuma plūsmu uzkāpj augšā, tur, kaut kur. Citi saka — izplatījumā, citi saka — kosmosā, citi — pie Dieviņa… Kas kuram tuvāks,” teic “3×3” Latvijas padomes priekšsēdētāja Inese Krūmiņa. Skanot “Es sakūru uguntiņu”, tiek iedegts ugunskurs. Ugunij ziedo rudzu maizes gabaliņu, trejdeviņus dzīpariņus un pļavas ziedu plūkumiņu.
Šī gada saieta tēma bija pārtapšana, un par to var runāt no vairākiem aspektiem. Par to pārdomās dalījās Jānis Grūtups, Linards Liberts, Ance Švajnzgere, Juris Jēkabs Tomašūns, Inese Krūmiņa, Eduards Krūmiņš un citi. Pārtapt vai nepārtapt, nezaudējot sevi, ir katra ziņā un nekad nav par vēlu, vien jāatrod īstais brīdis. Varbūt tas ir šeit un tagad.
Reklāma