Iveta Skaba
Aizkraukles centrālās bibliotēkas lasītavas izstāžu zālē līdz maija beigām apskatāma mātes un meitas — seciešu Daces Siliņas un Janas Ornicānes — gleznu izstāde “Dvēsele krāsās”.
Māte un meita. Abas tik līdzīgas, bet tomēr atšķirīgas. Gan Dace, gan Jana aizraujas ar gleznošanu. Daces darbi ir eļļas tehnikā, Jana gleznojusi ar akrila krāsām. Janai pirmā darbu izstāde bija Lielbritānijā, bet gadus desmit savus darbus nebija izlikusi apskatei, savukārt Daces gleznas iepriekš varēja aplūkot Secē kopīgā izstādē ar citiem.
“Dzīvojot laukos, esam ļoti tuvas ar mežu, pļavām un ūdens tērcītēm, skaistajiem saulrietiem, vasaras saullēktiem. Vasaras agrā rītā, saullēktā, mirdzošajām rasas lāsītēm pielietajā pļavā, elpojot dzidro rīta gaisu, var sajust pasaules skaistumu. Tā ir mūsu mīlestība, mūsu visdziļākās jūtas. Šīs sajūtas esam uzklājušas uz audekla un vēlamies dalīties ar jums,” rakstīts izstādes anotācijā.
Daces darbos dominē ziedi, ko var sagrupēt pa gadalaikiem. Ziemīgākas sajūtas raisa filigrāni izzīmētas lapegles skujas un čiekuri, lai arī ziemā šiem kokiem redzam tikai čiekurus. Pavasari iezvana sniegpulkstenītes un vizbulītes. Siltākas dienas alkstam, raugoties uz tulpēm un narcisēm kompozīcijā ar lazdu un pūpolu zariem. Ar maigumu pilnie ābeļziedi priecē maija ziedonī. Vasara pieder draiskajiem krāsainajiem īrisiem, magonēm ar košajiem ziedlapu brunčiem. “Man patīk, ka krāsa ir spēcīga, un gribas, lai izskatās pēc iespējas dzīvāk,” saka Dace. Saulespuķes un lauku puķu buķete no suņuburkšķiem, biškrēsliņiem, cigoriņiem un zeltslotiņām. Vai, redzot šo, var teikt, ka suņuburkšķi neglīti? Rudens vēstneses ir gladiolas, un Dace tām izcēlusi katru kroku.
“Es gleznot neesmu mācījusies. Ar Astrīdu Mencendorfu izdomājām, ka Secē vajag izveidot gleznošanas pulciņu. Vienā reizē Astrīda saka: “Meitenes, braucam pie Jolantas Ābeles un pamācīsimies strādāt ar eļļu!” Sākumā man nesanāca. Apsolīju Jolantai, ka pati sēdēšu un gleznošu. Ja jau saka, ka man sanāk, ir jādara. Meitas darbi ir ar akrilu. Izmēģināju, bet nepatīk. Es labāk ar eļļu, nedēļu, divas gleznošu. Pie vienas gleznas es pat mēnesi strādāju,” teic Dace. Zīmēšana padevās jau skolas laikā, skolotāja saskatīja meitenē spējas, taču slimošanas dēļ viņa tā arī netika uz olimpiādi. Dacei ļoti patīk gleznot īrisus, taču gladiolām bija vajadzīgs mēnesis. Šopavasar viņa cer uzgleznot ceriņus. “Man ļoti patīk zīmēt smalkumiņus,” saka Dace.
Ar košām un piesātinātām krāsām sevi piesaka Jana. Manuprāt, tieši Janas darbos attēlots anotācijā teiktais — meži, pļavas, ūdeņi, saullēkti. Uz zaļā fona baltie bērzi. Tik vienādi, bet tomēr atšķirīgi. Spilgti violetās lavandas saulaina fonā. Vairākos darbs redzams tilts, kas savieno ne tikai divus krastus, bet, šķiet, arī divus dzīves posmus, tāpat arī koka zars, pārlīcis pāri upei. Mežs, kurā caur lielajiem kokiem zogas saule. Citā gleznā ir mežs ziemā, un sarmotie koki un sniegs atspīd zilganos toņos. Pēc negaisa dažādās krāsās iekrāsojušās debesis pāri dažām eglēm, kas atstātas cirsmā.
Arī Jana gleznot nav mācījusies, kaut gan iestājās mākslas skolā Aizkrauklē. “Noturējos mēnesi. Man nepatika. Bija sajūta, ka jāzīmē kaut kādās robežās. Jāzīmē tā un ne citādāk. Likās, ka šis tūlīt sagrauzīs to, kas manī iekšā. Man iekšā ir vairāk, nekā zīmēt pēc grāmatas,” teic Jana. Saviem darbiem viņa iedvesmojas no kādas amerikāņu mākslinieces, citkārt iedvesma rodas no fotogrāfijās redzētā. “Gleznā, kurā ir bērzi pie dīķa, neko tādu nedomāju. Atbrauca tante no Anglijas un teica: “Tas ir dīķis laukos, tikai no otras puses! Sāku skatīties, un tiešām! Laikam zemapziņā kaut kas ir izlīdis ārā,” saka Jana.
Jana ir mēģinājusi gleznot ar eļļas krāsām un teic: “Tas nav man!” Cita lieta, ja to dara ar akrila krāsām. “Mammai patīk smalki knibināties, nedēļu un ilgāk strādāt pie vienas gleznas. Man divās — trijās stundās glezna ir gatava. Man nepatīk atkal un atkal atgriezties pie vienas un tās pašas gleznas,” teic Jana.
Reklāma