Bērni neklausa, runā pretī, nespēj nekam koncentrēties. Ne visi pieaugušie šādiem izaicinājumiem ir gatavi. Lai situācija nepasliktinātos, laikus jāmeklē palīdzība. Viena no iespējām ir silto smilšu un Dabas vides estētikas metodes izmantošana, kas pieejama arī Aizkrauklē.

Sava smilšu kaste

“Vai man nav paveicies šai dzīvē?” smejot vaicā Dabas vides estētikas un silto smilšu speciāliste Aija Rimša. “Man ir pašai sava smilšu kaste, un es tajā varu diendienā spēlēties. Daudziem arī ir tāds priekšstats, ka es šeit spēlējos. Tā gan nav spēlēšanās, tas ir intensīvs darbs, jo smiltis un siltums iedarbojas uz mani pašu. Dienas beigās jūtu nogurumu.”

Aija Rimša stāsta, kāda ir šīs smilšu kastes būtība, kas ir silto smilšu un Dabas vides estētikas metode, kā tās iedarbojas un kam tās piemērotas. Viņa šajā jomā darbojas jau 11 gadus, pašlaik pirmsskolas izglītības iestādē “Saulīte”, un teic, ka šo darbu nevar darīt, ja tas nepatīk, ja nepatīk strādāt ar cilvēkiem, ar bērniem. Tas ir izvērties par dzīves aicinājumu, šīs zinības ir apguvusi arī viņas meita. Aijas sākotnējā izglītība ir sākumskolas pedagoģijā. Šīs zināšanas ļoti palīdz ikdienā, palīdz arī internātskolā uzkrātā darba pieredze ar dažādiem sociālā riska bērniem. Jaunajiem speciālistiem sākt darbu bez šāda rūdījuma nav viegli.

Valstī ir daudz šajā jomā apmācītu speciālistu, bet ne visi to var izturēt. Ķermenis dienas beigās saka: atpūties, relaksējies, bet prāts saka: seko, vēro, dari. Tā arī ir, jo klients ir jāvēro, lai saprastu, kā ar viņu strādāt. Aija teic, ka vislielākais darba atalgojums, kad bērns sāk runāt, staigāt, spēj koncentrēties.

Četras pamatjomas

Šai metodei vecuma ierobežojuma nav — var pielietot gan bērniem, gan pieaugušajiem. “Ir tikai atšķirība, kā un kādā veidā to dara, kuru no pamatjomām izmanto,” teic Aija.

Dabas vides estētikā ir četras pamatjomas: krāsaino smilšu spēles, krāsaino graudu spēles, darbs ar siltajām smiltīm, dabas kustību un formu spēles. Metodes pamatā ir dažādu kustību algoritmi, kas ir aprobēti un kas ikdienā ir sastopami uz katra soļa.

Aija teic, ka ikdienā saskaras ar jebkuru no šīm problēmām, ar kurām pie viņas vēršas klienti. Tie ir gan dažādi traucējumi, gan emocionālais fons, agresīvas izpausmes. Viņai nācies strādāt arī ar pusaudžiem, kam bijušas pašnāvnieciskas tieksmes. Kā piemēru speciāliste nosauc darbu ar vienu pusaudzi. Šo metodi papildu ārstēšanai ar medikamentiem ģimenei bija ieteicis ārstējošais ārsts psihiatrs. Sākumā zēns neparko negribēja nākt uz nodarbībām, pēc tam tās sāka labprāt apmeklēt. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad šīs iespējas iesaka ģimenes ārsti, psihoterapeiti, neirologi. PII “Saulīte” smagākajos gadījumos kopā ar Dabas vides estētikas un silto smilšu speciālisti strādā arī fizioterapeite, logopēde, speciālā pedagoģe.

Dziedina baltais troksnis

Lai saprastu, ko nozīmē darboties ar siltajām smiltīm, Aija Rimša piedāvā to izmēģināt. Pirms tam ir obligāti jādezinficē rokas. Tiek stingri sekots līdzi smilšu kvalitātei, smiltīs ir augsts kvarca kristālu saturs, kvarca kristāli arī rada terapeitisko efektu. Smiltis ir arī regulāri jāsijā, jākvarco, vismaz divreiz gadā tās tiek mainītas.

Gluži kā bērnībā lieku rokas smiltīs. Patīkams siltums, kņudināšana, gribas, lai patīkamās sajūtas atkārtojas vēl un vēl. Aija teic, ka bērniem ļoti patīk sajust šo siltumu.

Telpās ir klusums, neskan meditatīva mūzika, un tam ir iemesls, jo, darbojoties smiltīs, izdalās skaņa, kas, mainot kustības, mainās. Aija paņem metāla trauku. Uzberot tam smiltis, skaņa atkal mainās, katrai virsmai tā ir cita. “Smiltis rada balto troksni, un tas ir dziedinošs. Šobrīd uz nodarbībām nāk ļoti daudz bērnu, kuri nespēj sevi savākt — tieši kovida laikā dzimušie. Viņiem ir dažādas emocionāla un medicīniska rakstura problēmas. Spriedze, ko bērni izjuta tajā laikā, ir uzkrājusies kādā no ķermeņa daļām un radījusi medicīniska rakstura problēmu,” stāsta speciāliste.

Bērniem kovida laikā nebija saskarsmes ar saviem vienaudžiem, viņi uzturējās mājas burbulī. Vai viņiem tomēr nebija to vieglāk pārciest kā pieaugušajiem? Izrādās, ne visiem. Ja spriedzi izjūt pieaugušais, arī bērns šo spriedzi pārņem uz sevi. “Pie manis nāk bērniņš, kurš dzimis kovida laikā un kura mammai laikā nepieņēma dzemdības. Bērnam piedzimstot, bija fiziski bojājumi. Kovida laiks gan lieliem, gan maziem radījis gan mentālās veselības, gan medicīniskus traucējumus,” teic Aija. Viņa teic, ka te ir vienlaikus trīs terapijas — siltums, sammoterapija un kustība.

Bērni ir tālu no dabas

Gremdējoties smiltīs ar rokām, mani pārņem vēlme tajās iegremdēties ar visu ķermeni. Izrādās, tā ir daudziem. Vienkārši runājot, cilvēkam gribas, lai no viņa visu lieko paņem projām. Kad cilvēks atnāk uz nodarbību, viņu vērojot, var noteikt iekšējo vajadzību. Ir dziļāka rakstura problēmas, bet kustības, ko cilvēks neapzināti konkrētajā brīdī veic, ir tās, kuras tieši viņam nepieciešamas. Visiem mēdz būt gan spriedze, gan trauksme, labākas un sliktākas dienas.

Diemžēl ir vecāki, kas bērnus nelaiž pat rotaļu laukumu smilšu kastēs. Ne jau tāpēc, ka tajās labprāt iegriežas kaķi, bet nepatīk, ja tiks sasmērētas rokas, drēbes, kas rada liekas neērtības. Mūsdienu bērni ir tālu no dabas, digitālā pasaule ir ņēmusi virsroku, kas bērniem rada lielu apjukumu. Arī kontrole rotaļu laukumā — nekāp, neej, nešļūc, kritīsi, sasmērēsies! — rada bērnos spriedzi. No vienas puses, vecākus tajā nevar vainot, jo, iespējams, arī viņi bērnībā tika ierobežoti.

Aija domā, ka bērnudārza bērniem darboties smiltīs ir unikāla iespēja, un ir daudz pozitīvo piemēru. Ir novērots, ka bērns spēj iziet ārā no autisma. Kādā spriedzes situācijā viņš var atgriezties iepriekšējā stāvoklī, bet ir pozitīvie momenti, kad tas iedod bērnam drošības, stabilitātes sajūtu.

Organisms ir gudrs

Ir bērni, kas sākumā smiltīm neskaras klāt, jo tām ir ļoti spēcīga vibrācija. Kvarca kristāls rada savu starojumu. Ko dara daba, un ko dara pieskārieni? Pieskārieni atmodina organisma iekšējos resursus, liek tiem strādāt pašregulācijas procesa ietvaros. Organisms ir ļoti gudrs — pats zina, ko vajag, lai cilvēku sakārtotu. Tikai mēs šos signālus nobloķējam — atrodam iemeslus, lai to nedarītu. Bet, kā zināms, ir tikpat iemeslu, lai to izdarītu. Piemēram, Aizkrauklē aiziet līdz Daugavai, pasēdēt pie upes, pavērot ūdens viļņošanos un paraudzīties horizontā neko nemaksā. Arī tas cilvēku spēj sakārtot. Viņam vismaz reizi nedēļā jāpaskatās uz horizontu, jo horizontālās līnijas harmonizē. Tie, kas dzīvo laukos vai tālāk no urbānās vides, nav tādā stresā kā pilsētnieki, kuri neredz horizontu.

Dabas vides estētikā ir šie kustību algoritmi, kas kaut ko nozīmē. “Es bērniem iedodu planšetītes,” stāsta Aija. “No malas raugoties, var šķist, kas gan tur īpašs.” Tam ir savs skaidrojums. Piemēram, plāksnīte, kurā iestrādāti apļi, kurus vajag aizpildīt ar akmentiņiem. Var sākt ar viduci, var arī no malām tiekties uz viduci. Šādi vingrinājumi parāda iekšējo vajadzību. Tas arī palīdz plānot turpmākās nodarbības. Aktīvie bērni smilšu kastē kļūst rāmi, bet pasīvie kļūst aktīvāki. Kādreiz tas rada pārsteigumu vecākiem, jo iepriekš viņš tā nav darījis, bet smiltīs atklājas bērna patiesā iekšējā būtība.

“Kāpēc es bērniem dodu piltuvītes?” vaicā speciāliste. “Šeit ir divas kustības. Uz leju — vertikālā, kas ir izaugsmes iespējas, atbrīvošanās, un kustība, kura palīdz koncentrēt uzmanību Ir bērni, kuriem patīk skatīties, kā smiltis izplūst no piltuvītes, bet ir bērni, kuriem vajag skatīties vertikālo līniju.” Katra lieta Dabas vides estētikas kabinetā ir ar nozīmi. Liekas, ka te ir kaut kas līdzīgs rotaļu procesam, patiesībā šie procesi ir ļoti dziļi. Šeit ir iespēja izmantot divas smilšu iekārtas: silto smilšu galdu un silto smilšu kasti. Silto smilšu galdā ir mazāks daudzums smilšu, kastē — vairāk. Kastē ir arī iespējams iegulties, spēlēties, higiēnas apsvērumu dēļ tas pieļaujams bērniem līdz 10 gadu vecumam, atsevišķos gadījumos līdz 11 gadiem. Vai pieaugušajiem šīs iespējas nav? “Nē,” teic Aija.

“Ja pieaugušais kastē ieguļas, viņš paņem visu zemes spēku un smiltis kļūst tukšas. Skan jocīgi, bet arī pēc sajūtām atgādina mannu. Pieaugušajam arī sviedri izdalās citādāk nekā bērnam, kā arī citas lietas, kas varētu būt kājām, pēdām.”

Problēmas ir vecākos

Pie silto smilšu galda ieraugu ķemmi. Kam tā domāta? Ķemme paredzēta smilšu nogludināšanai, dažādu kalnu veidošanai. Parasti kalnu sarauš hiperaktīvi bērni, kam nosliece uz agresiju. Tas nozīmē, ka viņš sevi savāc. Piepūli prasa vulkāniskās izpausmes, kuras nav nemaz tik viegli atkārtot.

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai sāktu pamanīt kādas izmaiņas? Kā teic speciāliste, katrs gadījums ir individuāls, jo arī bērnam ir iekšējie un ārējie resursi. Būtiska ir arī vecāku nostāja. Pamatcikls ir četras nodarbības, izvērstais cikls — septiņas, klasiskais cikls — 12 nodarbības.

Nodarbības ilgums ir 40 minūtes. Tas ir pietiekami, lai bērns nodarbības laikā saņemtu impulsus. Šeit arī strādā āda, pieskārieni un darbojas visas maņas. Smiltis strādā uz primāro smadzeņu daļu, kas atbild par zemapziņu. Tas problēmu izceļ ārā ar saknēm.

Ļoti bieži ir situācijas, kad atnāk vecāki un saka: bērns neklausa, sit mammai, runā pretī, nav savācams. Sākot strādāt, atklājas pavisam cita situācija — problēmas ir nevis bērnos, bet vecākos. “Mūsu uzdevums ir strādāt ar bērnu. Strādājot ar bērnu, mainās arī vecāki.” Taču ir arī metodiskie paņēmieni, kad var strādāt ar ģimeni. vispirms tiek “iezemēts” bērns, kam nepieciešamas četras nodarbības, un tad jau var darboties kopā ar ģimeni. Sarežģītākajās situācijās ir vajadzīga vecāku klātbūtne. “Vienam bērnam, kurš nāca uz nodarbībā, pirmās reizes klāt vajadzēja mazo māsu un mammu. Ir izņēmumi, kad tā darām, jo speciālistam ir jājūt, jāredz, kur tā problēma slēpjas,” saka speciāliste.

Pieaugušajiem izmanto smilšu pūšanas tehniku. Tas ir darbs ar krāsainajām smiltīm. Kad cilvēks ber ārā mēģenes, viņš ierauga tēlus. Tēli tiek nosaukti vārdos, un tikai viņam ir skaidrs, par ko ir stāsts.

Daļai grūti saprast

Aija teic, ka piedzīvotas unikālas situācijas — vieniem līdz smiekliem, citiem savukārt līdz asarām. Tie no cilvēka izceļ ārā blokus, kas traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Cilvēks savu problēmu nevar aptaustīt kā kādu lietu. Kad tā tiek izcelta no zemapziņas, viņš ir gatavs to laist projām. “Es nebaidos teikt, ka Dabas vides estētika izmaina cilvēku likteņus,” bilst Aija. Tā nav tikai darbošanās ar dabas materiāliem, mācība par dabas zinībām. Dabas vides estētika ir likumsakarības, dzīves kvalitātes uzlabošana, bet lielai daļai pieaugušo to grūti saprast, īpaši tiem, kas ar to nenodarbojas un tajā neiedziļinās.

Bieži ir tā, ka speciālists ir ļoti nozīmīgs procesa attīstībā. Tā notiek, jo viņš pamana, apzināti vēro, kas ar bērnu notiek. Speciālists pats nepārtraukti mācās un ar sevi strādā. Piemēram, sijā smiltis, tādējādi attīroties un atbrīvojoties no smaguma, kas uzkrājas nodarbību laikā. Arī apmācību procesā var novērot, kā cilvēks mainās. Vienam liek atvērties krāsainās smiltis, citam — graudi.

Aijai visvairāk nācies darboties ar bērniem, kam ir emocionālā spriedze, trauksme, enurēzes. Mamma uz nodarbībām veda bērniņu, kam mājās bija emocionālie izvirdumi, bija grūti savaldīt un koncentrēt uz lietām. Bērniņš sāka mainīties jau pēc pirmajām nodarbībām. Tāpat ir daudz pozitīvo piemēru ar bērniem, kuri nerunā. Izaicinājums bija darbs ar 11 mēnešu vecu bērnu, kurš nerāpoja, necēlās, nevēlās un nesēdēja. Šobrīd ar viņu viss ir kārtībā, pirmais, ko šis bērniņš sāka darīt pēc tam, kad ar viņu darbojās smiltīs, sāka velties.

Tikšanās laikā man Aija piedāvā izmēģināt arī citus Dabas vides estētikas metodiskos paņēmienus. Uzliekot galvā kastaņu cepuri, ķermeni pārņem dīvainas sajūtas, arī vēsums uzrodas. Cepure šķiet pasmaga, un tā tam arī jābūt. Īpaši tā ieteicama pēc spriedzes pilnas dienas, jo ne par ko citu kā par smagumu uz galvas negribas domāt. Kad tā noņemta, galva tik viegla! Viss grūtums palicis kastaņos. Un tam vajadzīgas tikai dažas minūtes! Tikpat daudz laika vajadzīgs, lai padarbotos graudos. Arī ripsis ir patīkams roku ādai, sniedz patīkamas sajūtas, kuras negribas pārtraukt. Šim mērķim der tikai apaļie, ne asie graudi.

Nodarbības siltajās smiltīs ieteicamas, ja ir:

◆ runas traucējumi (stostīšanās, valodas raustīšana, neskaidra dikcija, disleksija);

◆ miega traucējumi;

◆ emocionāli traucējumi (spriedze, nav piepūles prasmju, nav robežu);

◆ mācīšanās traucējumi (nav koncentrēšanās spēju, disgrāfija, diskaukulija);

◆ uzvedības traucējumi (UDHS, hiperaktivitāte, pasivitāte);

◆ psihoemocionālie traucējumi (depresija, suicīdiskas tieksmes, psihiskas saslimšanas);

◆ fizioloģiskie traucējumi (autisms, spasticitāte, dažādas ģenētiski iedzimtas saslimšanas, vājš muskuļu tonuss, hipertonuss, nav attīstīta sīkā un lielā motorika, elpošanas un rīšanas traucējumi, neiroze);

◆ komunikācijas grūtības (agresija, bailīgs bērns, nedrošs bērns, nav sadarbības prasmju);

◆ adaptācijas grūtības;

◆ integrācijas grūtības;

◆ fizioloģiskas grūtības (nakts enurēze, defekācija, līdzsvara, stājas problēmas, nervu tiki).

Zināšanai

Silto smilšu nodarbības ir iespējams apmeklēt Aizkrauklē, Ķegumā, Rīgā un citās Latvijas pilsētās.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.