Cik gadiem vēl jāpaiet?

Plašu rezonansi starptautiskā mērogā izpelnījušies Daugavpils mēra Andreja Elksniņa (“Saskaņa”) izteikumi. Diemžēl ar negatīvu nokrāsu.

Pagājušajā nedēļā intervijā portālam “Delfi” Elksniņš pauda, ka “Krima ir Krievijas Federācijas sastāvā”. Tāpat mērs bija nelokāms jautājumā, kurš uzvarēs Krievijas un Ukrainas karā. Par viņa izteikumiem rokas labsajūtā varēja berzēt Krievijas mediji. Par to savu viedokli paudis Ukrainas Ārlietu ministrijas pārstāvis Olehs Nikolenko: “Latvijas pilsētas Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš attaisno Krievijas noziegumus Ukrainā. (..) Par laimi, šīs marginālās figūras izteikumi neatspoguļo ne mums draudzīgās Latvijas oficiālo nostāju, ne absolūtā vairākuma latviešu uzskatus.”

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs Elksniņa izteikumus lūdzis izvērtēt Valsts drošības dienestā, savukārt ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs Daugavpils mēru stingri aicinājis ievērot Latvijas pozīciju par Krievijas sākto karu Ukrainā.

Laikam jau saprazdams, ka var sanākt ziepes, Elksniņš preses konferencē taisnojās, pauzdams, ka viņam ir saistošs Latvijas ārpolitikas kurss, tāpat arī bija uzaicināts sniegt paskaidrojumus Valsts drošības dienestā. Acīmredzot ar Elksniņa rīcību nav mierā arī partijas biedri, apsverot domu par viņa izslēgšanu no politiskā spēka.

Domāju, no Elksniņa nekas cits arī nebija gaidāms, drīzāk būtu jābrīnās, ja viņš teiktu otrādi. Ja ne Krievijas—Ukrainas karš, iespējams, viņa teiktajam neviens īpaši uzmanību nepievērstu. Taču šobrīd ir cita situācija, tāpēc vēl vairāk pārsteidz dažu mediju komentāros paustais atbalsts Elksniņam, kas tiešām satrauc. Arī šajā lietā ir, tā teikt, divas medaļas puses. Viena — pats Elksniņš, kurš labprāt saglabātu mēra krēslu arī turpmāk, par to domādams laikus, jo vēlēšanas pienāk ātri. Un šobrīd viņš gatavs darīt visu, gan aizliegtiem, gan atļautiem paņēmieniem, lai savas pozīcijas noturētu. Taču medaļas otra puse ir vēlētāji. Pēdējās Saeimas vēlēšanu rezultāti skaidri parādīja, kas notiek pierobežas vēlētāju galvās — dzīvo Latvijā, bet prāts ir Krievijā, tādēļ vietējā valdībā vajadzīgs savs cilvēks.

Atliek tikai paust nožēlu, ka vairāk nekā 30 neatkarības gados situācija ir tāda, kāda tā ir. Izaugusi jauna paaudze, bet kaut kādu neizdarību rezultātā daļai mūsu sabiedrības domāšana nav mainījusies, vēlēšanās var kandidēt cilvēki, kuri nav lojāli Latvijai, un arvien nav likuma, kas to noteiktu. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Vai tiešām jāpaiet vēl 30 gadiem, lai kaut kas mainītos?