Pirms 80 gadiem pie Siguldas sākās vienas no sīvākajām Otrā pasaules kara cīņām Latvijā — Mores kaujas. Par godu šim notikumam aizvadītajā sestdienā notika atceres pasākums Mores pagastā. Uz to devās arī organizācijas “Daugavas vanagi Latvijā” Kokneses nodaļas pārstāvji Dzidra Ķīle, Rita Dūna-Bāliņa un Jānis Mārtinsons.
Mores kaujas tiek pieminētas kā vienas no latviešu leģionāru varonības piemēriem. Kaujas notika no 1944. gada 25. septembra līdz 6. oktobrim. Latviešu leģiona 19. divīzija noturēja vairākas dienas savas pozīcijas pret desmitkārtīga Sarkanās armijas pārspēka mēģinājumiem izlauzties līdz Rīgai. Tajās krita 186 karavīri, ievainoti tika 650.
Katru gadu Mores kaujās kritušie tiek pieminēti pie to dienu liecinieka — Roznēnu ozola, kur atdusas 118 kritušie latviešu leģionāri. Svētbrīdī pie tā visus klātesošos uzrunāja Zemessardzes vecākais kapelāns Raimonds Krasinskis, kura runa sabalsojās ar vārdiem uz piemiņas akmens “Es ticēju — Tēvzeme brīva reiz kļūs…”. Pēc tam svinīgais pasākums turpinājās Mores kauju piemiņas parkā, kur apskatāmi ierakumi, bunkuri, kaujas lauks, memoriālā plāksne ar iegravētiem karavīru vārdiem un uzvārdiem. Te priekšnesumi mijās ar svinīgām uzrunām. Runāja nacionālās apvienības “Visu Latvijai — Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK” valdes loceklis un Saeimas deputāts Jānis Dombrava, Siguldas novada domes priekšsēdētājs Linards Kumskis un citi. Sveicienu Mores kauju 80 gadu atceres pasākuma dalībniekiem bija atsūtījis arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Tajā viņš atgādināja, ka Latvijas brīvība un neatkarība ir atbildība, ko nes ikviens no mums un mēs visi kopā, jo mēs esam Latvija un Latvija esam mēs. Ikkatrs interesents varēja pilnveidot savas prasmes pirmās palīdzības sniegšanā, pārbaudīt savus spēkus un izturību jaunsargu sagatavotajā šķēršļu trasē. Pasākumā ar dziesmām iepriecināja vīru koris “Tēvija”, folkloras kopa “Putni”, patriotiskas melodijas izpildīja Zemessardzes orķestris, bet noslēgumā Mores tautas namā varēja dziedāt līdzi brašajam vīru ansamblim “Dobeles zemessargi”. Pasākuma laikā neizpalika arī cienasts, bija gan pīrādziņi, gan ābolmaize un kafija, gan lauka virtuves cienasts — gardā bukstiņputra.
Svinīgajā pasākumā gan vairs nebija neviena no to dienu aculieciniekiem, jo visi jau devušies Aizsaules dārzos, taču tas, ka pasākums pulcēja tik lielu apmeklētāju skaitu, liecina par cieņas apliecinājumu mūsu tautas vēsturei, jo tiltu uz nākotni nevar uzbūvēt bez pagātnes”.
