Brīvība, kas jānosargā

1990. gada 4. maijs. Skaista, silta, saulaina diena. Gaiss bija ne tikai pilns pavasara, bet arī domām par brīvību, neatkarību. Šajā dienā Augstākajā Padomē bija jānotiek sēdei. Domāju, tās norisei sekoja līdzi gan tie, kas bija par neatkarību, gan tās pretinieki. Toreizējais Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs pēc pieciem gadiem šo sēdi atcerējās šādi: “Zālē bija ļoti liela ideju konfrontācija: vieni bija par, otri — pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Toreiz opozīcija centās novilcināt laiku, minot visneiedomājamākos argumentus un pa 15 reizēm uzstājoties procedūras jautājumos. Mans galvenais uzdevums bija panākt sabalansētību un noturēt zināmu līdzsvaru, lai zālē nerastos kāds ekscess, kas pārtrauktu darbu, un lai deklarācija tiktu pieņemta.”

Sēdes norise tika translēta radio, un pie radioaparātiem bija pieplakuši simtiem tūkstoši cilvēku, ļaužu pilns bija laukums Jēkaba ielā. Daudzi skaitīja līdzi balsis. 138 Latvijas Tautas frontes deputātiem balsojot par, deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” tika pieņemta. Anatolijs Gorbunovs to nosauca par svētu brīdi Latvijai. Neizsakāms prieks. Taču līdz īstai brīvībai ceļš nebija viegls.

Ir pagājuši tieši 35 gadi. Tas ir daudz vai maz? Grūti pateikt, šos gadus attiecinot uz valsts neatkarību. Izaugusi vesela paaudze, kuras dzīve ir brīva no okupācijas režīma, kura pat iedomāties nespēj, ka bija jādzīvo citādi. Paaudze, kas izaugusi kopā ar neatkarīgo Latviju.

Šos notikumus nav tik viegli aizmirst, un arvien, par tiem lasot vai skatoties kādus dokumentālus kadrus, emocijas dara savu. Dzirdams ļoti daudz pārmetumu par tagadējo dzīves līmeni un to, ka cerības, kas bija pirms 35 gadiem, nav piepildījušās. Dzīves līmeņa ziņā atpaliekam no savām kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas, jo arī tur vienlaikus norisinājās procesi ceļā uz neatkarīgu valsti. Gan Lietuva, gan Igaunija mums ir soli priekšā. Varbūt, pirms liet kārtējo samazgu spaini, vajag mierīgi apsēsties un padomāt. Otra mājā pat ūdens saldāks, bet vajag saņemties un novērtēt to, kas mums ir. Mēs varam brīvi runāt, domāt, pārvietoties. Tas ir daudz, jo pirms tam tas nebija iespējams. Vai mēs kaut šo mazumiņu esam gatavi mainīt pret ko citu? Domāju, nē, un šī brīvība mums ir jānosargā.