Bezspēcība dabas varenības priekšā

“Vai esi kādreiz skatījusies uz Daugavas ūdeņiem ar dusmām?” man vaicāja paziņa, kurai ģimenes māja ir Jēkabpilī, applūdušajā teritorijā. Es, tāpat kā vairums cilvēku, pēdējās dienas intensīvi sekoju līdzi situācijai kaimiņos. No putna lidojuma uzņemtie kadri ir biedējoši un intriģējoši vienlaikus — ūdens aprijis pagalmus un ielas, par ēku eksistenci liecina vien likteņupes ieskauti jumti.

Daugavas ūdeņiem ieejot pilsētā, aktīvi kļuva plūdu tūristi. Atbildīgie dienesti, Jēkabpils vietvara un pat vietējie iedzīvotāji lūdza cilvēkus nebraukt. Ir tomēr dīvaini skatīt neiedomājamus skatus, kas citiem ir traģēdija. Galvenais iemesls tūristu plūsmas ierobežošanai bija tas, lai iebraucēji ar savu klātbūtni un nevietā novietotajiem transportlīdzekļiem neapgrūtinātu tehnikas un dienestu darbu. Šī bija tā retā reize, kad vislabākā palīdzība bija mājās palikšana.

Notikušais kārtējo reizi pierādīja, cik niecīga un bezspēcīga būtne ir cilvēks dabas varenības priekšā. Šī bija tā īpašā reize, kad atmodās latviešu saliedētības gars — uzņēmēji gādāja lielos maisus aizsprostu veidošanai, privātpersonas piedāvāja mitekļus un no applūdušajiem īpašumiem uzņēma mājdzīvniekus.

Svētdien tapa skaidrs, ka valsts atbalstīs un palīdzēs ar dambja atjaunošanu un plūdu seku mazināšanu pilsētā, taču privātpersonām palīdzēs vienīgi apzinīga rīcība pagātnē — spēkā esoša apdrošināšanas polise. Vērienīgie plūdu radītie zaudējumi aktualizējuši jautājumu par liegumu celt mājas upju palienēs. Šis jautājums aktuāls kļuvis saistībā ar potenciālajām valsts un apdrošināšanas kompensācijām. Jēkabpils ir sena pilsēta, daudzas mājas applūstošajās teritorijās ir celtas pirms dambja un hidroelektrostacijām.

Plūdi Jēkabpilī parādīja cilvēku reaģēšanas spējas un rīcību gadījumā, kad notiek X stundas cienīgi notikumi. Kamēr vieni priekšzīmīgi reaģēja uz aicinājumu evakuēties, citi to ignorēja. Tā arī nesapratu, vai vainojama neticība dabas iznīcības spēkam vai bailes, ka prombūtnē īpašumu varētu izzagt? Jebkurā gadījumā daži dzīvības cenu pienācīgi nenovērtēja un uzņēmās lieku risku.

Šajās dienās pandēmijas dīvāneksperti pārkvalificējās un kļuva par plūdu lietpratējiem un civilās aizsardzības speciālistiem. Ieteikumi un padomi, kā pareizi rīkoties, no vienas puses, bija uzjautrinoši, no otras — atklāja biedējošu mūsu līdzcilvēku īso prātiņu. Ūdensizturīgu montāžas putu izmantošanu dambja labošanā, kartupeļu cieti, ledus spridzināšanu un daudzus citus brīnumlīdzekļus kopā ar nelūgtu un nekompetentu viedokli piedāvāja daudzi.

Reiz plūdi beigsies, bojājumi tiks novērsti un mana draudzene atkal ar sajūsmas pilnām acīm raudzīsies uz Daugavas ūdeņiem.