Daudzeses pamatskolas 8. un 9. klases skolēni projektā apguva mācību programmu “Es zinu, kā rīkoties”, ko piedāvā biedrība “Latvijas pirmās palīdzības vienība”.
Sniedz zināšanas par drošību
Programmas mērķis bija sniegt skolēniem pamatzināšanas par pirmo palīdzību un rīcību dažādās krīzes situācijās, veicinot bērnu drošības apziņu un spēju rīkoties atbildīgi. Nodarbības laikā skolēni uzzināja, kā atpazīt ārkārtas situācijas, piemēram, asiņošanu, bezsamaņu, kā pareizi izsaukt neatliekamo medicīnas palīdzību (zvans uz 112) un kā pašiem sniegt vienkāršu pirmo palīdzību — uzlikt apsēju, nodrošināt elpošanu, izpildīt Heimliha paņēmienu, izmantot defibrilatoru, saprast infarkta un insulta pazīmes.
Skolēni tika sadalīti pāros un praktiski apguva pirmās palīdzības prasmes. Bērni modelēja dažādas ārkārtas situācijas, piemēram, asiņošanu un bezsamaņu, un mācījās, kā rīkoties, izmantojot apsēju uzlikšanu, mākslīgo elpināšanu, sirds masāžu un palīdzības izsaukšanu.
Vajadzētu rīkot biežāk
Nodarbības noslēgumā skolēni apkopoja iegūtās zināšanas, apsprieda, kāpēc svarīgi saglabāt mieru un pieņemt ātrus lēmumus ārkārtas situācijās. Skolēniem bija iespēja dalīties ar saviem novērojumiem un saņemt atbildes uz jautājumiem.
Gundega Līga Grāvīte saka: “Norisi vērtēju ar 100 punktiem desmit punktu sistēmā, jo man ļoti patika pirmās palīdzības apmācība. Valters un Andris ļoti interesanti stāstīja un ļāva visu pašiem izmēģināt. Šādas apmācības vajadzētu rīkot biežāk. Bija lietas, ko es jau zināju, bet ieguvu ļoti daudz jaunu zināšanu un prasmju.”
Marta Rogule stāsta: “Mani ietina folija sedziņā un tajā ātri palika silti, tikai nepatika segas čirkstoņa ausīs. Lektori man vaicāja, vai es atcerēšos apgūto — nevaru būt pilnīgi droša par to, jo es nezinu, varbūt stresa situācijā man iestāsies šoks, bet ļoti iespējams, ka saglabāšu aukstasinību un spēšu palīdzēt, jo tagad man ir skaidri pamati. Katrā ziņā šī bija viena no manām mīļākajām lekcijām skolas laikā!”
Katrīna Brīgere teic: “Ļoti nopietnās lietas abi kungi pasniedza ar humoru un tā, lai būtu interesanti. Bija ļoti pamācoši. Mēs tiešām daudz ko iemācījāmies.”
Jūtas drošāk
Elizabete Saulīte atzīst, ka bijis jautri: “Valters un Andris brauca garo ceļu no Liepājas, lai mūsu mazās skolas 8. un 9. klasei mācītu, kā rīkoties dažādos nelaimes gadījumos. Bija ļoti jautri tēlot, ka esmu bezsamaņā. Man pašai visvairāk patika tas, ka mani izvēlējās kā to, uz kā demonstrēt, kā veic pārsiešanu asiņo-
šanas gadījumā. Manu roku stipri apsēja, lika apgulties un ietina folijas sedziņā.
Šajā nodarbībā es ieguvu ne tikai noderīgas praktiskas iemaņas, bet arī gudru dzīves mācību, jo abi mediķi neuzbāzīgi, bet prātā paliekoši lika aizdomāties par dažādām lietām.”
Guntis Popenkovs uzskata, ka dzīvē katram jāapgūst pirmā palīdzība, jo var daudz kas atgadīties. “Ja esi zinošs, tu vari izglābt dzīvību ģimenes locekļiem vai draugiem, pirms ierodas mediķi. Tagad es jūtos drošāk, jo zinu, ko darīt.”
Annijai Kuvšinovai palika prātā, cik svarīgi ir norādīt, lai ātro palīdzību izsauc viens konkrēts cilvēks, citādāk visi domā, ka gan jau kāds cits būs izsaucis, bet rezultātā neviens nebūs piezvanījis.
“Vari kļūt par varoni”
Enija Keisele bija pārī ar Annu un nevarēja visu laiku būt nopietnas. “Es centos būt pasaulē labākais cietušais, bet, kad savukārt centos izglābt Annu, viņa dikti smējās, jo viņai visas maliņas ļoti kut. Protams, pasniedzēji arī nevarēja iztikt bez jociņiem. Es uzzināju, kā veic mākslīgo elpināšanu — vajag 30 reižu izdarīt sirds masāžu, tad divas reizes iepūst gaisu mutē, un tā darīt tik ilgi, kamēr ierodas palīdzība, vai cilvēks vairs nav apdraudēts, vai arī vienkārši beidzas spēks… Es nezināju, ka defibrilators pats dod instrukcijas soli pa solim, ko darīt.
Pirms lekcijas mani kratīja drebuļi no aukstuma un no domām, ko es nodarbībā redzēšu un dzirdēšu, bet bija ļoti forši un tagad es zināšu, kā rīkoties, ja notiks nelaimes gadījums.”
Kristofers Banders stāsta: “Nodarbībā es ļoti uzmanīgi klausījos, ko stāsta un rāda vīri, lai nākotnē, ja kaut kas notiktu ar apkārtējiem cilvēkiem, es spētu sniegt palīdzību. Man ļoti patika mācības, jo es uzzināju daudz ko jaunu, piemēram, ja bērns aizrijas ar svešķermeni, viņu nedrīkst ņemt aiz kājām un purināt, bet viegli jāpasit ar delnu uz augšu pa muguru. Vērtīgi bija arī uzzināt, ka, ja cilvēks ir bez samaņas un elpo, gaidot palīdzību, viņu vajag pagriezt uz sāna.
Pēc mācībām es jutos pārsteidzoši gudri, tik gudrs nebiju juties jau divus gadus, un tas mani priecē, ka savā mazajā galvā spēju apgūt jaunas zināšanas. Prast sniegt pirmo palīdzību ir ļoti svarīgi, jo jebkurā brīdī kādam apkārtējam var palikt slikti, un, ja tu zināsi pirmās palīdzības soļus, vari kļūt par varoni.”
Pirmā palīdzība jāmāca skolā
Anna Smona saka: “Mediķiem, kuri pie mums ieradās, bija laba humora izjūta, un mēs brīvi varējām izteikt kādu joku. Man ļoti patika brīvā atmosfēra. Lielie prieki visiem bija mākslīgās elpināšanas manekena lelle Anna. Protams, līdz ko pieminēja Anniņu, daudzi pagriezās pret mani. Mums nodemonstrēja, kā izmanto defibrilatoru. Lai nebūtu tik bailīgi, es iztēlojos, ka esmu supervaronis, kam ir spējas sist ar elektrību. Defibrilators atjauno sirdsdarbību, to nedrīkst pielietot, ja sirds joprojām strādā, jo tad izjauc sirdspukstu ritmu.
Man ļoti patika mediķu teiktais: mēs neskatāmies, vai cietušais ir bezpajumtnieks vai biznesmenis, vai bērns, mēs glābjam un palīdzam jebkuram. Ar šādu domu būtu jādzīvo visiem. Ar domu, ka katrs ir pelnījis palīdzību un atbalstu, jo mēs katrs esam cilvēks.
Pirmā palīdzība būtu jāmāca skolā. Mums kā jauniešiem ir jāzina, kā rīkoties kritiskā situācijā. Malā stāvētāju un filmētāju ir daudz, bet tikai retais ir gatavs rīkoties.”
