Bērni — ne visiem saistošs dzīves pieturpunkts

Rīgas Dzemdību namā 21. martā piedzima pirmie šī gada Latvijas trīnīši. Trejmeitiņas sagaidītas kādā rīdzinieku ģimenē. Pēc apsveikumiem atsākās diskusijas par demogrāfijas tēmu — kas tad ir pie vainas?

Pēdējā laikā ar lielu interesi lasu ierakstus platformā “Threads”. Manā redzeslokā kā reiz nonāca komentāri par bērnu dzimstību Latvijā. To bija daudz un tie bija dažādi. Ievēroju, ka ir ne mazums tādu, kas tiešām uzskata, ka bērnu laišana pasaulē ir pakalpojums sabiedrībai. Tas pats par sevi ir varoņdarbs, un valstij, līdzcilvēkiem ar saviem nodokļu maksājumiem jāsniedz artava, lai atvases uzturētu un sniegtu visu nepieciešamo. Ja neskaita noteiktus indivīdus, kas, iespējams, uz bērnu dzemdēšanu raugās, kā uz savdabību iztikas līdzekļu nodrošinājumu, domāju, ka absolūtais vairākums šim jautājumam pieiet racionāli un apzināti. Varam sevi uzskatīt par izglītotu nāciju, jo vispasaules dati rāda, ka attīstītajās valstīs dzimstības līmenis ir zems. Mainās laiki, mainās cilvēku paradumi un vēlmes. Agrāk ģimene un bērni bija visnotaļ pašsaprotams dzīvesgājuma pieturpunkts, dažos gadījumos — kulminācija. Nereti mūsdienās kā vīrieši, tā sievietes sevi liek pirmajā vietā. Kādam tā ir kāpšana pa profesionālajām kāpnēm, citam — dzīves baudīšana, netraucēta ceļošana. Ikviens saprot, cik mūsdienās izmaksā bērns, kādus laika un darba resursus prasa audzināšana. Nav jābrīnās, ka jaunās ģimenes izvēlas dzīvot komfortā ar vienu, maksimums diviem bērniem, nevis dzemdēt pusduci atvašu un sociālajos tīklos vērot, kā citi bauda dzīvi, kamēr paši pat nevar sasēsties vienā automašīnā un aizbraukt uz zooloģisko dārzu.

Mūsdienās cilvēki pievērš vairāk uzmanības personiskajai attīstībai un dzīves kvalitātei, bieži vien uzskatot karjeru, ceļošanu vai citas intereses par prioritātēm. Bērnu audzināšana ir liela atbildība, kas prasa gan finansiālus, gan emocionālus ieguldījumus, un daudzi izvēlas vairāk koncentrēties uz stabilitāti un komfortu, izvēloties mazāk bērnu vai pat atlikt ģimenes dibināšanu.

Mūsdienās bērnu radīšana vairs nav tikai pašsaprotams dzīves solis, bet gan apzināta izvēle, kas ņem vērā daudzas sociālās, ekonomiskās un pat kultūras pārmaiņas. Jā, attīstītās valstīs dzimstības līmenis ir zems, bet tas bieži vien ir saistīts ar pieaugošu izglītību, sieviešu emancipāciju un ekonomiskajām realitātēm.

Valstiski lēmumi nenesīs cerētos uzlabojumus, ģimenes veidošana ir intīms process, kas ietver indivīda vēlmes, varēšanu un gribēšanu. Ļauni skanēs, bet labāk maz, toties gaidīti, mīlēti un aprūpēti bērni, nevis “pārražojums”, kura audzināšanai jāmeklē audžuģimenes.