Banāls un paredzams sižets

VĒRTĒ GINTA GRINCĒVIČA, laikraksta “Staburags” žurnāliste

Decembrī skatītāju vērtējumam tika nodota filma “Vulgar”. Neko par to nebiju dzirdējusi, taču sociālajos tīklos ieraudzīju ziņu un sapratu, ka zināmam aizkrauklietim ir saistība ar šo darbu — Dāvis Paugurs ir montējis filmu “Vulgar”. Jāiet noskatīties.

Lielu ekspektāciju nebija, latvieši nav prasmīgi erotisko mirkļu atainošanā. Tikai pēc filmas noskatīšanās uzzināju, ka tās režisors un scenārija autors ir Latvijā dzīvojošais venecuēlietis Santjago Rivero. Diemžēl tas situāciju neuzlaboja.

Filmas nosaukums būtībā ir pikantāks par tās saturu. Īsa anotācija: “Filma stāsta par Andželiku, kurai ir šķietami perfekta laulība, bet, plānojot labākās draudzenes kāzas, viņa iepazīstas ar līgavas karstasinīgo brāli Simonu. Šī satikšanās sašķoba sievietes uzskatus par to, kas galu galā ir patiesa kaisle, liekot apšaubīt savas esošās attiecības. Varbūt viņas laulība nav tik perfekta, kā pašai līdz šim ir šķitis?”

Sākoties filmai parādījās apjukums — angliski? Tā kā nebiju ievākusi gana daudz informācijas, tad tikai skatoties uzzināju, ka tā ir divās valodās — angļu un latviešu, ar subtitriem krievu valodā. Vislielāko vilšanos sagādāja banalitāte itin visā — aktieru dialogos, apģērbā, notikumu attīstībā. Visvairāk tracināja pārspīlētais tiešums — Andželikas labais tēls kaitinoši tiek izcelts ar apģērbu, tas vienmēr ir gaišs, meitenīgi sievišķīgs. Nakts ietērps — divdaļīga garā pidžama. Viņa nelieto alkoholu, neēd gaļu. Nepatika arī pārlieku uzspēlētais stīvums. Bez liekas intrigas, Simona tēls ir pretējs — viņš nav akurāti noskuvies, apģērbs liecina — brīvdomātājs, kurš prot atpūsties un baudīt visas dzīves sniegtās iespējas. Sīkāk sižeta līnijai nepieskaršos, daļu var paredzēt, pārējo — noskatīties paša acīm. Dažas ainas un dialogi bija tik ļoti novazāti, ka bija “deja vu” sajūta — tas jau ir redzēts, dzirdēts.

Filmas nosaukums lika gaidīt erotisko pieskaņu. Dažas intimitātes ainas bija. Zinot, ka šo lasīs mana vecmamma, centīšos pieklājīgi izteikties. Lielākā vilšanās bija galveno varoņu tuvības brīdis. Andželika piekrīt vienpusēji iepriecināt Simonu. Vīrieša baudas skaļie vaidi vairāk izklausās pēc ciešanām. Mirklis ir ilgs, skaņa vairāk atgādina kaut kādus santehnikas darbus. Ja nemaldos, zālē bija aptuveni cilvēki 20. Valdīja klusums, seksa ainā vien dažām skatītājām paspruka ķiķināšanai līdzīgas skaņas (tās nebijām mēs ar draudzeni). Starp citu, dažu kritiķu atsauksmes bija vērstas uz to, ka filma komercializē alkoholu un vaļību jeb vulgāru uzvedību pasniedz kā kaut ko labu.

Man filma nepatika un arī citu atsauksmes nav spožas, taču es nenožēloju, ka aizgāju. Ir vērtīgi baudīt dažādību, redzēt pašas acīm — lai zinu, par ko ir runa. Šo filmu ieteiktu noskatīties vien aiz zinātkāres, ne kā labu darbu, ko ir vērts redzēt.