Balansēšana uz naža asmens

Lai arī pagājusi vairāk nekā nedēļa, nav notverts Leons Rusiņš, kurš noslepkavoja sievieti Jēkabpilī. Tā ir aktualitāte, kurai daudzi seko līdzi un savās ikdienas gaitās dodas ar piesardzību. Tas ir saprotams, jo slepkava var slēpties jebkur, un, ja vēl ir dzīvs, var parādīties un apdraudēt ikvienu. Par to pārliecinājušās noslepkavotās sievietes kolēģes, bet viņai pašai tas prasīja dzīvību, bērnam milzīgu zaudējumu un pārdzīvojumu.

Ik dienu mēs dzīvojam, ejam garām vai uzturamies līdzās daudziem cilvēkiem un nezinām, kurš būs tas “ar laika degli”, gatavs “sprāgt”. Kaut vai atceramies gadījumu Rīgas kinoteātrī, kad vīrietis nošāva citu, kurš viņam aizrādīja par skaļu uzvedību. Nekas iepriekš neliecināja par cilvēka spēju ko tādu izdarīt, bet acīmredzot dažkārt pietiek ar žestu vai vārdu, lai kāds rīkotos agresīvi. Jebkurš cilvēku kopums ielās, sabiedriskajā transportā vai skatītāju pilnā zālē pulcē visdažādākos indivīdus, un līdz galam nevar zināt, ko kurš darīs, kā pašiem rīkoties, ja redzi piedzērušos, kādu, kuram, iespējams, līdzi ir ierocis, vīrieti, kurš brutāli izturas pret savu sievu vai bērniem. Reaģēt vai nereaģēt, un kā? Arī situācijas, kad bijušais dzīvesbiedrs vai draugs nevēlas samierināties ar attiecību pārtraukšanu, redzējis ne viens vien. Ne visās cilvēki izvēlas galējus līdzekļus, bet kā to var zināt? Jēkabpils gadījumā no likuma iespējām bija izdarīts viss, lai pasargātos no agresora, bet tas diemžēl nelīdzēja. Tagad daudzi jūtas vainīgi par notikušo, kā arī turpinās atbildīgā meklēšana, bet notikumus atpakaļ nepagriezīsi. Varētu saprast, ja visi notikumi būtu risinājušies salīdzinoši neilgā laikā, bet tas bija gadu! Tik ilgi viens cilvēks terorizēja bijušo dzīvesbiedri un viņas kolēģes, bet neviens un nekas nevarēja to pārtraukt.

Nevar šaubīties — no likuma viedokļa formalitātes uz papīra bija kārtībā, bet ne reālajā dzīvē. Jā, Rusiņam bija noteikts aizliegums tuvoties sievietei, ko viņš nepildīja. Par to bija paredzēts viņu aizturēt, bet viņš aizbēga. Šķetinot notikumus, kāda juriste atzina, ka šo cilvēku aizturēt vajadzēja jau sen un pēc katras agresijas izrādīšanas, bet tas nenotika. Acīmredzot gan policijā, gan sabiedrībā bija grūti noticēt, ka cilvēks ķersies pie draudu izpildīšanas. Tā ir kā balansēšana uz naža asmens arī citos gadījumos, kad ir aizdomas par kāda cilvēka ne tik labiem nodomiem — kamēr nav konkrētas rīcības, neko iesākt nevar vai negrib, jo nav reāla apdraudējuma. Tikmēr citiem jādzīvo pastāvīgās bailēs, ja kaimiņos mīt varmāka, kurš terorizē savu ģimeni un apkārtējos, gar māju staigā no cietuma iznācis pedofils, kurš par to bijis sodīts. Neapšaubāmi, nevar visiem uz mūžu uzlikt vainas nastu, bet par šo iecietību bieži vien samaksājam ļoti dārgi.