Iveta Skaba
Pagājušā gada nogalē vai šī gada sākumā aktieris un dziedātājs Edgars Liepiņš būtu svinējis 95. jubileju. Ar viņa dzimšanas laiku ir tāda kā neskaidrība: līdz Atmodas laikam viņa dzimšanas gads minēts kā 1929., vēlāk — kā 1928. Lai vai kā, par lielās jubilejas gadu tiek uzskatīts šis. Mākslinieks mūžībā devās 1995. gadā, un tautas atmiņā palicis kā joku plēsējs numur viens. Savās soloprogrammās viņš spēja salauzt pastāvošos rāmjus un nebaidījās teikt to, ko cits nebūtu uzdrošinājies. Viņš prata smiet un izsmiet padomju laika dzīves īstenību, turklāt ļoti meistarīgi, ka pēc tam atlika vien smieties. Viņš ir arī asprātīgu teicienu autors, kas gadu gaitā folklorizējušies, piemēram: “Tiksimies atkal maijā!”, “Gods tev un tavam suņam!”, “Vajag tikai rakt!” un daudzi citi.
Dziesmas Liepiņam rakstīja arī Raimonds Pauls. Abi savulaik uzdrošinājās izveidot programmu “Vecā Rīga un jaunā Rīga”, kas tika izrādīta toreizējā Jaunatnes teātrī, par kuru bija milzu interese, bet ilgu mūžu tā nepiedzīvoja. “Publika bija mūsu rokās, un te arī ir tas lielais Edgara Liepiņa spēks — šī saikne ar klausītāju, kas viņu dievināja līdz mūža pēdējai dienai un kas viņu dievina vēl šodien,” tā sacījis Maestro. Viņš arī atzina, ka Liepiņš mācēja atrast pareizo atslēgu, kā piekļūt publikai. Uzstādamies simtiem un tūkstošiem koncertos lauku rajonos un pilsētās, viņš vienmēr prata iepatikties skatītājiem. Liepiņš momentāni uztaustīja to stīgu, kas ieskandēja klausītāja dvēseli. Viņa koncertos brīvu vietu nebija.
Aizmirsts mākslinieks nav. Savulaik piemiņas koncertus rīkoja viņa draugs aktieris Guntis Skrastiņš. Par godu Edgaram Liepiņam maija beigās norisinājās lielkoncerts Dzintaru koncertzālē, bet uz Koknesi ar Edgaram Liepiņam veltītu programmu “Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc…” ceļu bija mērojis cits Edgars — arī aktieris un dziedātājs Edgars Pujāts. Virtuozais klavieru pavadījums bija pianista Anatolija Livčas ziņā, bet koncertu ar savu klātbūtni bija pagodinājis arī noslēpumainais viesis — saksofonists Raivo Stašans.
Šķita, ka ar visiem sarunājas pats Edgars Liepiņš! Tas nebija ne māns, ne parodija, kā varbūt daudzi ir iedomājušies. Edgara Pujāta balss tembrs ir ļoti līdzīgs Edgara Liepiņa tembram. Koncertā izskanēja hiti, ko savulaik izpildījis Edgars Liepiņš — “Pavasara idille”, “Lora”, “Mežā būdiņu tev celšu”, “Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc”, “Balta kaza” un citas. Jau ar pirmajām dziesmas skaņām likās, ka Edgars Pujāts, līdzīgi kā savulaik viņa vārdabrālis, atradis pareizo atslēgu, uztaustījis klausītāju dvēseles stīgas — gan plēšot jokus, gan aicinot dziedāt līdzi, viņam izveidojās kontakts ar auditoriju.
Gluži kā citā dimensijā ieveda Raivo Stašana un Anatolija Livčas atskaņotā melodija no filmas “Ilgais ceļš kāpās”. Koncertā izskanēja arī dziesmas, kas tuvas Edgaram Pujātam. Lai arī tās dzirdētas citu mākslinieku sniegumā, priecēja tas, ka Edgars Pujāts tajās ielika savas emocijas, piešķīra jaunas nokrāsas un lika arī aizdomāties dziļāk. Manuprāt, koncerts sirsnīgāks izvērtās arī tāpēc, ka mākslinieki atradās zālē, nevis uz skatuves, un visi trīs gluži kā zobrati bija sazobē ar skatītājiem.
Tā kā mana vieta zālē trešajā rindā, tad, pavērojot pianistu, ik pa brīdim priecājos, ka nošu grāmata vēl nav izspēlēta — tātad koncerts vēl kādu brīdi turpināsies. Sajūtas bija tik brīnišķīgas, ka mājās doties negribējās. Līdz šim, protams, zināju, ka ir tāds aktieris Edgars Pujāts, bet viņai daiļradei nebiju pievērsusi uzmanību. Tagad arī viņš ir starp maniem iecienītākajiem māksliniekiem, labprāt viņu pavērotu arī kādā teātra izrādē.
Reklāma