Atmiņas, kuras gailēs kā ogles

Pirms 81 gada šīs dienas rīts Latvijā atnāca ar tūkstošiem cilvēku asarām. 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēja 15 425 cilvēkus, tostarp bērnus un sirmgalvjus. Bērnu līdz 16 gadu vecumam bija vairāk nekā 3750. No mājām izdzina ģimenes, kuras drīz pēc tam sadalīja: vīriešus nošķīra un aizsūtīja uz gulaga nāves nometnēm, bet sievietes un bērni nonāca lielākoties Krasnojarskas apgabalā. Smagā darba un necilvēcisko apstākļu dēļ daļa izsūtīto tur nomira. Agapitovā, ko dēvēja par Nāves salu, no 700 cilvēkiem pēc pusgada dzīvi bija palikuši tikai 70. Starp viņiem — seši bērni. Citviet veicās mazliet labāk — izdzīvoja vairāk bērnu, daudzi no viņiem vēlāk atgriezās Latvijā, bet daudzi tur arī palika. Arvien mazāk ik gadu paliek Sibīrijas bērnu, daudzi no viņiem jau devušies mūžībā. Šodien Koknesē pie piemiņas akmens nebūs arī Ainas Blūzmanes, kura pērnā gada nogalē devās Mūžībā. Bet mūžam uz grāmatas “Sibīrijas Bērni” vāka paliks skaists ģimenes foto, kurā redzama mazās Ainas laimīgā ģimene pirms izsūtījuma. Grāmatā publicētas arī atmiņas. Tās vienmēr gailēs kā ogles, kuras nekad nenodzisīs. Var tikai minēt, kāda varēja būt šīs skaistās, strādīgās ģimenes dzīve. Bet okupanti salauza cilvēku dzīves kā sērkociņus. Vārds “cilvēcība” viņiem bija svešvārds. Viņi nesaprata, ko nozīmē nolaupīt dzimteni un sabradāt bērnību. Varbūt tāpēc ir tik svarīgi pierakstīt atmiņas un visu to atgādināt, lai tas nekad neatkārtotos. Katru gadu to dara fonds “Sibīrijas bērni”, rosinot skolēnus vākt atmiņu stāstus. Simtgades konkursā viena no dalībniecēm, toreiz septiņpadsmitgadīgā Annija Bērziņa rakstīja: “Skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu: kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Daži atbild, lai varētu nokārtot vēstures eksāmenu vai uzrakstīt nākamo pārbaudes darbu. Citi spītīgi klusē. Bet vēsture ir kas vairāk. Vēsture vieno tautu, un tajā var rast atbildes uz mūsdienu problēmām. Vēsture var būt skaista, var būt graujoša un sāpīga. Kā nedzīstoša brūce tā atgādina par uzvarām, pāridarījumiem un noziegumiem. Un pats lielākais noziegums no visiem — brīvības un dzīvības atņemšana.”

Simboliski, ka šodien atceres brīdī Koknesē būs arī Ukrainas bēgļi. Viņi būs kā atgādinājums, ka asinssuns nekur nav pazudis.