Sandra Pumpure
Zem mierīgām debesīm
Nelielās ukraiņu grupas sievietes ar bērniem ir no dažādiem Ukrainas reģioniem, bet visas viņas vieno viens — karš, tuvo cilvēku zaudējums, bērni, kuri palikuši bez tēva. Visu kara laiku viņas ar savējiem turpina dzīvot Ukrainā, un bija pateicīgas par šādu atelpas iespēju baudīt mieru. Turklāt Latvijā šī grupa bija pirmo reizi. Kā stāstīja viena no sievietēm — kad mazajam dēliņam stāstījusi, ka dosies uz Latviju, mazais jautājis, vai tā ir valsts, kas viņus atbalsta? Saņēmis apstiprinošu atbildi, bērns teicis — brauksim!
Pirmie iespaidi par mūsu valsti viešņām bija — skaista un zaļa daba, saulainas un mierīgas debesis, apgaismotas ielas un ēkas diennakts tumšajā laikā, siltais ūdens naktsmītnē. Lielākoties savās mājās tā visa vairs nav. Un klusums, ko gan viesošanās pirmajā dienā atpūtas bāzē “Mežezers” pārtrauca skaļais lidmašīnas troksnis virs galvām debesīs. Kā atzina mammas, uz brīdi atgriezās nedrošības izjūta, ka tūlīt kritīs bumbas, un bērni uzreiz skrēja iekšā telpās. Pēc brīža troksnis norima, un viesi varēja turpināt baudīt atpūtu, iepazīt Pļaviņu apkārtni, Aizkraukles novadu un citas vietas.
Ikdiena trauksmes sirēnu ēnā
Biedrības “Laime Saimē” vadītājs Andris Zeps bija pateicīgs tiem, kuri atsaucās palīdzēt, lai varētu uzņemt Ukraiņu grupu, kā arī sarūpēja mammām un bērniem neaizmirstamus, sirsnīgus un priekpilnus brīžus. Vispirms jau Aizkraukles novada domei un īpaši priekšsēdētājam Leonam Līdumam, kurš apmeklēja viesus “Mežezerā”, stāstot gan par novadu un Latviju, atbalstu Ukrainai, gan pārrunājot situāciju tajā. Tā joprojām ir smaga, kara šausmām un izmisumam mijoties ar cerību un ikdienas rūpēm. Kā stāstīja sievietes, no kara visskartākajām vietām viņas ar ģimenēm pārbrukušas uz citiem Ukrainas reģioniem, bet tik un tā katra diena paiet ar regulārām trauksmes sirēnām, bailēm par saviem tuvākajiem, iespējām izmantot tik ierastās lietas kā elektrību un silto ūdeni. Pie daudz kā jau pierasts un cilvēki pielāgojušies. Ir daudzi, kuri aizbraukuši uz ārvalstīm, bet kā atzina viena viešņa, arī viņi ģimenē pārrunājuši iespēju doties uz Poliju, kur būtu miers, siltums, mācības skolā, nevis pagrabā, bet meita pateikusi notiktu nē, jo Ukraina ir viņu mājas.
— Mēs lepojamies ar saviem vīriem un viņu izvēli karot, lai gan tas bija tik smagi viņus zaudēt. Arī es ilgi sev pārmetu, ka nespēju viņu atrunāt no tā, bet apzinos, ka viņš krita, lai mēs varētu dzīvot. Esam pateicīgi Latvijai par atbalstu, jūtam to lielās un mazās lietās, ko ļoti novērtējam. Paldies jums par to! Skumji, ka vajadzēja notikt šādai nelaimei, lai cilvēki vairāk aizdomātos par sadarbību, atbalstu un cilvēcību, — teica sieviete.
Izpostīta zeme, cietusi tauta
Pāri visam gan ir cerība, ka Ukrainai izdosies uzveikt ienaidnieku un iestāsies miers. Domājot par to, gan ir lielas pārdomas, jo Ukrainas pusei strauji izsīkst karavīru resursi, un šajā ziņā tā nevar līdzināties Krievijas iespējām. Arvien biežāk izskan pieņēmumi, ka nāksies zaudēt daļu teritorijas. Ir vietas, kur vietējie cilvēki vairs neatgriezīsies, jo tur viss ir izpostīts. Okupētajās vietās ienāk citu valstu pārstāvji, kas ir viens no okupantu mērķiem — pēc iespējas iznīcināt vietējo nāciju. Lai vai kāds būs iznākums, kara sekas būs jūtamas vēl ilgi, jo izpostīta ne tikai teritorija, bet cietusi Ukrainas tauta — cilvēki nogalināti, sakropļoti, izvesti un pazuduši bez vēsts. Gan pieaugušie, gan bērni. Pāri visam ir dusmas un naids pret Krieviju, kas aizsāka šīs šausmas, un kara atbalstītājiem. Tādu joprojām nav mazums, arī vienaldzīgo, ja pašam ir labi. Ir gan cerība, ka NATO “kupols” pasargās Ukrainu, jo citādāk nav cerību dzīvot mierā ar tādu kaimiņu, kas jau sen lūkojies, kā otram kaut ko atņemt.
Sirsnīgas tikšanās
Viesošanās Latvijā Ukraiņu ģimenēm bija ļoti svētīgs brīdis, un viņas pateicīgas uzņēmuma “Liellaiva” kapteinim Uldim Albiņam par izvizināšanu Daugavā, Evai Gerhardei par gardo zupu, maizes ceptuves “Dona” vadītājai Valdai Golubovai par sagādāto pārsteigumu — rupjmaizi ar tajā iecepto speķi, Krustpils pils, kā arī Likteņdārza kolektīvam. Tur ukraiņu mammas izmantoja iespēju un iegādājās bruģakmeņus, kur iegravēs viņu vīru vārdus. Tie papildinās Likteņdārza Draugu aleju. Interesants bija Koknese pilsdrupu apmeklējums kopā ar Aizkraukles novada pašvaldības tūrisma nodaļas vadītāju Anitu Šmiti un sirsnīga tikšanās uzņēmumā “Rīta putni” ar Bruno Cīruli un Robertu Inapši, aizraujošs “Skrīveru mājas saldējuma” saimnieces Leldes Sotnieces stāstījums un saldējuma burvība. Viesu un abu biedrību paldies arī Odzienas muižas kolektīvam un “Viesakas” briežu dārza īpašniekiem Guntai Cunskai un Agrim Klimanovam, kafejnīcas “Kore” darbiniekiem un, protams, uzņēmumam “Viesmīlība Mežezers” kolektīvam par mājīgumu un gardām maltītēm, autobusa vadītājam Oļegam Drabovičam, kā arī visiem ziedotājiem, bez kuru atbalsta neizdotos īstenot šo ieceri.
Kā atzina Andris Zeps — redzot smaidus un laimīgās bērnu sejas, ir vēlme turpināt šādus labdarības projektus.
Reklāma