Atcerēties un neaizmirst

Latvijā sācies barikāžu atceres laiks. Šim notikumam jau 34. gadadiena, lai arī joprojām ir sajūta, ka tas notika pavisam nesen. Cilvēki sabrauca Rīgā, lai sargātu valstij svarīgākos objektus, dega ugunskuri, aukstajās janvāra dienās sildot barikāžu dalībniekus, tāpat kā citu atnestā pārtika vai silta tēja. Pāri visam — milzīgs vienotības gars, domājot par vienu mērķi — Latviju. Mājās palikušie satraukti ķēra katru informācijas drusku, kas nāca no Rīgas un aiz valsts robežas. Bija bailes, satraukums, bet arī tā neizskaidrojamā izjūta, ka tagad vai nekad varam mainīt valsts likteni, parādot savu attieksmi — esam gatavi aizstāvēt Latvijas brīvības asnus. Par spīti janvāra salam, neziņai, kas sagaida un kā var izvērsties notikumi.

Tādu daudzi atminas 1991. gada barikāžu laiku, un šīs atmiņas svarīgi saglabāt, jo ir kā apliecinājums tautas gara spēkam. Tomēr, jo vairāk gadu paiet, jo biežāk cilvēkos iezogas šaubas, vai kaut kas tāds vēlreiz būtu iespējams, vilšanās izjūta, ka ne gluži par tādu nākotni cilvēki cīnījušies. Mūsdienu situācijā tas ir saprotams, jo 34 gadi ir gan daudz, gan maz, lai kaut ko būtiski mainītu. Kopš tā laika ir izaugusi vesela paaudze, kas skolo jau savus bērnus. Vērtības un prasības mainījušās, bet, neraugoties uz to, viņu mantojumā barikāžu laiks ir nozīmīgs posms, lai arī paši to nav piedzīvojuši.

Kā tas bija? Ik gadu šajā laikā jautā bērni, lielākoties gatavodami kādu skolas uzdevumu par šo tēmu. Stāstu, viņi brīnās un aizdomājas. Nereti gan sev jautāju, kāpēc ikdienā par to runājam mazāk, stāstot par vēsturi, līdzcilvēkiem un dzimtu. Kad bērni mazāki, uz pasākumiem ar vecākiem dodas biežāk. Vēlāk ir citas intereses un prioritātes, un jauniešu šādos patriotiskos pasākumos patiešām maz. Var jau saprast, ka dzīvojam citā laikā, un visu laiku neskatīsies pagātnē vai nedzīvosi bailēs. Tomēr latvietis vienmēr azotē nēsājis piesardzību, kas dažkārt spēj pasargāt, bet citkārt bremzē doties uz priekšu. Turklāt katrai paaudzei ir sava pieredze. Tāpēc jāatrod vidusceļš, lai viens nenomāc otru.

Šonedēļ daudzviet Latvijā degs barikāžu laika atceres ugunskuri. Dažviet tie ar laiku apdzisuši pavisam. Nav apmeklētāju, intereses, tad kāpēc rīkot. Var jau būt, ka gadu no gada viens un tas pats. Tomēr mums ir tā unikālā iespēja tikties un nepastarpināti no aculieciniekiem uzzināt par tā laika notikumiem, faktiem un izjūtām. Paldies arī skolotājiem, bibliotekāriem, kultūras darbiniekiem, kuri ik gadu uzjundī šīs atmiņas, “biksta” bērnus un jauniešus runāt ar saviem vecākiem, vecvecākiem, lai pierakstītu atmiņu stāstus. Tas ir svarīgi, jo veidojas arhīvs, kas saglabāsies paaudžu paaudzēs. Nebūs pašu notikumu aculiecinieku, bet atmiņas paliks, jo daudz kas piemirstas. Pārlasot tās, var sajusties tuvāk tam laikam, kad tik daudz kas bija atkarīgs no mūsu izvēles un rīcības. ◆