Aizvakar, 4. janvārī, Veselības ministrija aizsāka akciju “Jūties “švaki”? — ne vienmēr ir TIK traki!”. Jau tās moto atbaida ar sarunvalodas vārda “švaki” lietojumu, tas gan likts pēdiņās, tomēr liecina par saukļa izgudrotāju literārās izteiksmes nabadzību.
Bet lai nu paliek forma, jārunā par saturu. Jaunās akcijas mērķis, tērējot tai lielu naudu, ir mudināt iedzīvotājus pēc iespējas retāk saukt “ātros”, bet izmantot ģimenes ārstu, dežūrārstu un feldšeru palīdzību. Analīze liecina, ka no apmēram 1300 neatliekamās palīdzības izsaukumiem dienā ap 400 ir nepamatotu izsaukumu, un katrs no tiem valstij izmaksā vidēji 70 latu. Kopš atcelta maksa par nepamatotu izsaukumu, iedzīvotāji, īpaši lielajās pilsētās, “ātrajiem” zvana arvien biežāk.
Laikam drīz mums pašiem vajadzēs apgūt ne tikai ministrijas priekšrakstus, bet arī medicīnas pamatus, lai spētu noteikt — ir vai nav pamatots zvans neatliekamajai palīdzībai. Cilvēkam sāp, viņš izjūt nāves bailes, apjukumā nezina, ko darīt, un dzeltenā mašīna ar sirēnu uz jumta šķiet vienīgais glābiņš. Vai cilvēku par to var vainot? Ja lauku tantiņa ar drebošu roku uzgriež 113 un lūdz palīdzību, tā nav izklaide vai bezdarbības māktas kundzītes untums. Mēs joprojām uzticamies “ātrajiem” un ceram uz šiem cilvēkiem, ko gan ne vienmēr var teikt par ārstiem. Mums iesaka vērsties pie ģimenes ārsta. To, protams, varam darīt. Kāda mana paziņa ir izmēģinājusi zvanīt savai ģimenes ārstei brīvdienā un jutusies kā noziedzniece, jo daktere vispirms nolasījusi morāli, ka arī ārsts ir cilvēks un nedēļas nogalē grib atpūsties, nevis uzklausīt kāda žēlabas par sāpošu kaklu vai dūrieniem sirdī. “Tad jau labāk nomirt mierā nekā dzīvot stresā,” toreiz teica paziņa un nākamajā nedēļā mainīja ģimenes ārstu. Neesam satikušās, nezinu, kā viņai tagad veicas. Veselības ministrija ģimenes ārstiem nu apmaksājot arī otru medicīnas māsas štata vietu, un 600 ārstiem tādas jau esot. Varbūt atsaucīgākas būs medmāsiņas? Vēl ir iespēja darbdienu vakaros no 20 līdz 8 rītā vai brīvdienās un svētku dienās augu diennakti zvanīt ģimenes ārstu konsultatīvajam tālrunim 66016601. Taču tas daudzus atbaida, jo ir sajūta, ka runā ar vienaldzīgu svešinieku vai ieslēgtu automātisko atbildētāju. Kā tad turpmāk dzīvosim? Dzersim zāļu tējiņas, liksim tantiņu ieteiktas kompreses un iegalvosim sev, ka nav jau “TIK švaki”? Kaut tikai valstij ar savu izsaukumu neiekaitētu! Gan jau daudziem mājās ir vēl padomju laiku Medicīnas enciklopēdija. Varbūt palasīsim to vai pameklēsim padomus internetā? Tikai nezin vai cilvēkam, kuru pēkšņi pārņēmis kādas kaites gurdums, reibonis vai ģībonis, būs pa spēkam to izdarīt. Bet uzgriezt 113 vēl varēs. Kaut ar drebošu sirdi un roku.
