Pļaviņu kultūras namā notika atceres vakars „Zvaigznes atspulgs”, veltīts Latvijas armijas pulkvežleitnantam, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Augustam Dzenītim.
Pļaviņu kultūras namā notika atceres vakars “Zvaigznes atspulgs”, veltīts Latvijas armijas pulkvežleitnantam, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Augustam Dzenītim. Šajā sarīkojumā ieskatījāmies Dzenīša kunga dzīves gājumā, klausījāmies viņa mīļākās dziesmas un pulkvežleitnanta Sibīrijas katorgā rakstīto dzeju.
Atceres vakaru organizēja Juris Saulgoze un Pļaviņu pilsētas 1. bibliotēkas darbinieces. To ievadīja Nacionālās operas solista Ulda Leiškalna dziedātā ārija no Verdi operas “Traviata”, pie klavierēm bija komponists un koncertmeistars Vilnis Salaks.
No karavīra līdz pulkvežleitnantam
Augusts Dzenītis piedzima 1900. gada 14. februārī Vietalvas pagasta “Jaunrocēnos” zemnieku ģimenē. 1919. gada jūnijā viņu iesauca Latvijas armijā, un rudenī viņš iestājās jaunizveidotajā Latvijas karaskolā, tomēr paliekot ierindā. Oktobrī un novembra sākumā viņš kopā ar citiem karaskolas kadetiem ieņēma pozīcijas Daugavmalā pie Vecrīgas, lai neļautu bermontiešiem iekarot jaunās Latvijas valsts galvaspilsētu.
Kad komandieris aicināja pieteikties brīvprātīgos bīstamam izlūkgājienam pāri Daugavai, pieteicās daudzi kadeti, bet izraudzījās tikai sešus, viņu vidū arī Augustu Dzenīti. Sekmīgi veikuši pretinieka lielgabalu un ložmetēju izvietojuma izlūkošanu, kadeti devās atpakaļ uz savām pozīcijām pāri Dzelzs tiltam, bet pirms tam jauneklīgā bravūrā apmētāja bermontiešu nocietinājumu ar rokasgranātām. Ienaidnieks atklāja lielgabalu uguni. Augustu Dzenīti granātas sprādziena vilnis nometa no tilta uz tā balsta, un viņš zaudēja samaņu. Pārējie pieci kadeti atgriezās savās pozīcijās, domājot, ka viņu biedrs ir kritis. Tomēr no rīta Augusts Dzenītis atguvās no kontūzijas, bet nedrīkstēja doties pie savējiem, lai nenonāktu bermontiešu gūstā. Tikai tumsā viņš šķērsoja tiltu, sniedzot svarīgas izlūkošanas ziņas. Par šo varoņdarbu A. Dzenītis tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Beidzis karaskolu kā pirmā izlaiduma absolvents, Augusts Dzenītis iestājās kara aviācijas skolā, tad sekoja dienests aviācijas pulkā. 1935. gadā viņu atzina par labāko Latvijas kara lidotāju. A. Dzenīti apbalvoja arī ar Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni, 1939. gadā paaugstināja par pulkvežleitnantu.
Zem svešām varām
Sākoties padomju okupācijai, viņu atvaļināja no dienesta nacionālo uzskatu dēļ, un viņš strādāja gadījuma darbus. Sākoties karam, A. Dzenītis izveidoja pašaizsardzības grupu, lai savas apkaimes cilvēkus sargātu no klaiņojošām sarkanarmiešu grupām. Pēc tam latviešu pašpārvalde viņu iecēla par Jēkabpils apriņķa priekšnieku, vēlāk šādā amatā viņš bija Bauskas un Jelgavas apriņķī. 1944. gada augustā A. Dzenītis kļuva par atjaunotās aizsargu organizācijas priekšnieku. Kopā ar ģenerāli Kureli viņš izveidoja latviešu nacionālo militāro vienību, ko plašāk pazīst kā kureliešus. Kara beigas viņš sagaidīja Kurzemē un ar viltotiem dokumentiem izvairījās no aresta, pusotru gadu nodzīvojot Rendas pagastā Kuldīgas apriņķī.
Taču čekisti viņu intensīvi meklēja un 1946. gada decembrī arestēja. Par pantu, pēc kura Augusts Dzenītis tika apsūdzēts, viņam pienācās nāvessods, tomēr dienu pirms viņa tiesas Padomju Savienībā tika atcelts nāvessods (staļiniskajam gulagam vajadzēja jaunus vergus). A. Dzenītim piesprieda 20 gadu īpaši stingra režīma nometnēs. Uz Sibīriju deportēja arī viņa bērnus Edvīnu un Ritu, sieva Mirdza nomira neilgi pirms tam, kad viņu nāca arestēt. Otra meita Valda netika izsūtīta, bet viņu neuzņēma nevienā augstskolā, kaut arī jauniete absolvēja vidusskolu ar zelta medaļu.
Tuvāk Latvijai — Abrenē
Nonācis Vorkutā, Augusts Dzenītis sāka rakstīt dzeju uz mazām papīra lapiņām. Čekisti tās viņam atņēma un rakstīt aizliedza, bet tomēr radošo garu nekas nevarēja apturēt. Līdz mūsdienām saglabājusies viena šāda lapiņa. Kaut arī pēc Staļina nāves daudzus no nometnēm atbrīvoja, Augusts Dzenītis bija spiests tur palikt līdz 1958. gada jūnijam, turklāt viņam kā īpaši bīstamam noziedzniekam bija aizliegts atgriezties Latvijā. Tāpēc viņš apmetās Pitalovā — de iure Latvijas pilsētā Abrenē.
Smagais darbs nometnēs bija sabeidzis Augusta Dzenīša sirdi — viņš piedzīvoja insultu. Daudzi cilvēki Latvijā un pat darba vadītāji no Pitalovas aicināja ļaut viņam atgriezties Latvijā. Slavenais ārsts vietalvietis Rocēns bija nokārtojis visu, lai ar helikopteru Dzenīti pārvestu uz Rīgu operācijai, bet čeka to aizliedza.
1963. gada 10. jūnijā beidza pukstēt Augusta Dzenīša sirds. Viņš ir apbedīts Rīgā, Meža kapos, pie Brāļukapu sienas, Mātei Latvijai aiz muguras. Veltīgi ir daudzie aicinājumi Brāļukapu vadībai ļaut pārapbedīt A. Dzenīša mirstīgās atliekas tur, kur pienākas dusēt Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim, nevis līdzās čekistiem, latviešu patriotu bendēm.
Vakara dalībniekus uzrunāja arī pulkvežleitnanta dēls Edvīns, piebilstot, ka tieši Stukmaņos (tagadējās Pļaviņās) Augusts Dzenītis iestājās Latvijas armijā, bet, kad okupācijas laikā katorgā kaujas ieroči bija izsisti no rokām, viņa tēvs tvēra rokā citu ieroci — spalvu.
“Pie tevis, māt!”
Dzejolis ar šādu nosaukumu ir viens no daudzajiem Augusta Dzenīša uzrakstītajiem, bet tas raksturo visu viņa dzeju, kuras moto: “Dievs, Tēvzeme, latvju tauta”. To iepazīt mums palīdzēja Pļaviņu kultūras nama dramatiskā kopa un Pļaviņu bērnu bibliotēkas dramatiskā grupa. Ar izteiksmīgo dzejas lasījumu starpniecību varējām kaut daļēji iepazīt gulaga katordznieka nesakauto garu. Dzejolis “Pie tevis, māt!”, papildināts ar Aināra Meijas un Ulda Leiškalna muzikālo kompozīciju, Ulda Leiškalna un Viļņa Salaka izpildījumā pirmo reizi tika atskaņots Pļaviņu kultūras namā.
Pasākumā piedalījās arī VEF Kultūras pils vīru vokālais kvartets, dziedot katra latvieša sirdij tuvas dziesmas. Pilnā zāle skatītāju aplausiem un ziediem sirsnīgi pateicās kā vietējiem, tā arī no Rīgas atbraukušajiem māksliniekiem un atmiņu vakara rīkotājiem.
Juris Saulgoze Pļaviņu pilsētas 1. bibliotēkas vadītājai Inārai Osītei pasniedza paša uzrakstītu grāmatu par Augustu Dzenīti, kura izdota tikai dažos eksemplāros, jo atbalstītāju nav. Varbūt kāds turīgāks “Staburaga” lasītājs, iepazinis dižo novadnieku laikraksta slejās, būs atsaucīgs?
