Manā pārziņā ir visas skolas komunikācijas un tehniskie mezgli — elektrība, gāze, apkure, ūdens apgāde, interneta sakari, videonovērošana. Jāpārzina arī galdniecība. Skaidrs, ka tik daudz līdzekļu nav, lai katrai jomai algotu savu speciālistu, un tas nav nepieciešams. Ik nedēļu skolā ierodas audzēkņi no Ogres tehnikuma, un pirms viņu ierašanās jāsagatavo siltā ūdens un apkures režīms. Pagājušajā nedēļā sākām domāt par materiālu iepirkumu. Piemēram, nepieciešami rezerves apkures sistēmas sūkņi, jo ekspluatācijā esošie darbojas kopš 2006. gada. Iepirkuma process ir samērā ilgs, bet avārijas gadījumiem jānodrošinās laikus. Tagad jāpēta piedāvājumu tirgus, jo vienu un to pašu lietu nereti var nopirkt divas reizes lētāk.
Pagājusī bija barikāžu laika atceres nedēļa. Pirms 29 gadiem es ar draugu Edgaru un citiem sargājām Ministru padomi. Atceros dienu, kad saņēmām viltus trauksmi. Diena iesākās mierīgi. Laiks bija vēss. Tie, kuri uzturējās laukā, sildījās pie ugunskuriem, un pēkšņi kāds paziņo — OMON nāk! Pagāja mirklis, un no visām pusēm kā skudru pūznī sāka plūst barikāžu cilvēki. Nāca no visurienes — no bijušā planetārija, kinoteātra puses. Netālu no manis bija smagās mašīnas piekabe ar baļķiem. Pie tās kādi jaunieši, gatavojoties uzbrukumam, cilāja rungas, nolika tās pa rokai. Nodomāju, ka ar rungu pret automātu maz ko panāks. Bet dūša viņiem bija.
Man aktuāls ir novadu reformas jautājums. Skatījos TV raidījumu “Dienas personība”, un tajā iztaujāja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci. Uz studiju zvanīja skatītāji, un daži viņam izteica atbalstu saistībā ar reformu Latvijā, neslavējot reformas Rīgā. Es gan domāju, ka arī Rīgā viss norit pareizi. Ja paskatās pasaules vēsturē, šādas teritoriju reformas nekad nav bijušas vieglas. No lasītā atceros, ka laikā, kad pie varas Francijā bija Šarls de Golls, arī viņš sāka teritoriālo reformu. Ja nemaldos, viņam vajadzēja atstāt amatu tieši šādas reformas dēļ. Smieklīgi noskatīties uz Rīgas domes rīcību. Tā vietā, lai rūpētos par rīdziniekiem, tik bīda viens otru amatos.
Pagājušajā nedēļā arī sākās parakstīšanās tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētajiem likuma grozījumiem. Es neiešu parakstīties, jo uzskatu, ka ierosinātajiem likuma grozījumiem nav nekādas jēgas. Domāju, ka vajadzīgo parakstu skaitu nemaz neizdosies savākt. Parakstu vākšana vairāk ietekmēs Rīgas domes vēlēšanas. Esmu domājis par to, kā būtu, ja pie varas nāktu opozīcija. Kamēr iztīrītu tos Augeja staļļus, un, ja neizdotos, tad rīdzinieki varētu teikt — pie Ušakova bija labāk, un korumpanti Rīgā varētu iejāt baltā zirgā.
Nojaukti paviljoni Rīgas centrāltirgū. “Spirts, vodka, cigaretes” tur skanēja gadu desmitiem, un brīnos, ka tik ilgi pašā Rīgas centrā varēja pārdot kontrabandas preces. Tikai pēc tam, kad žurnālisti aktualizēja šo jautājumu, sākās šīs sistēmas apkarošana. Tad arī atjēdzās, ka būdiņu ekspluatācijas termiņš sen beidzies, ka tās tur ir nelikumīgi. Vai kontrabandu izdosies apkarot līdz galam? Šaubos. Tā ir milzīga nauda, un līdzīgi kā ar narkotikām — cīnās visas valstis, citur pat šauj nost, bet tāpēc narkotiku ražošana un tirdzniecība nebeidzas. Var apkarot, bet līdz zināmai robežai.
Mediķiem ir viedoklis, ka šovasar skolēnu dziesmu un deju svētkos Rīgā jāaizliedz alkohola tirdzniecība. Vai tas ir risinājums? No vienas puses, tas nebūtu slikti, bet skaidrs arī tas, ka kādi no tā “uzvārīsies”, jo varēs iegādāties kontrabandas alkoholu.
Pēc daudziem amatā nostrādātajiem gadiem atlūgumu uzrakstījis Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis. Kaut kas tur “apakšā” ir. Pirms tam no amata atkāpās robežsargu priekšnieks. It kā pats, labprātīgi. Labāk lai būtu bez aizdomām, varbūt tiešām vairs nevar sastrādāties, piemēram, ar jauno iekšlietu ministru. Varbūt mēs tikai esam pieraduši vienmēr meklēt zemūdens akmeņus. Otra lieta — rotācijai ir jābūt, jo būt vienā amatā tik ilgu laiku arī nav labi. Domāju, ka arī policijas darbībā vajadzīgas pārmaiņas. Kaut vai viens piemērs — jaunieši var ārdīties ar mašīnām, bet, kad par to informē policiju, neviens netiek sodīts. Gadās, kāds pirms policijas ierašanās jau ziņojis un vainīgos nav iespējams noķert. Tātad ir informācijas noplūde.
Aktuāla bija un joprojām “karsta” ir latvietes Kristīnes Misānes lieta, kuru apsūdz par savu bērnu nolaupīšanu. Tas ir interesanti, ka Latvijā par šādu rīcību draud sods — brīvības atņemšana uz laiku, kas ir mazāks par gadu. Kāpēc atbildīgās iestādes, ierēdņi nogulēja, neizrādīja aktīvu rīcību, jau laikus necīnījās par savas tautietes glābšanu? Atkal bija jāiesaistās žurnālistiem, lai lieta nonāktu ministru un Saeimas uzmanības lokā. Šis nav vienīgais gadījums.
Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Bērnu tiesību komiteja pārmetusi Latvijai nepilngadīgo iesaisti militārās darbībās. Līdz nākamajam gadam jāgatavo atbilde par to, kā Latvija pilda Konvencijas par bērna tiesībām papildu protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos. Runa ir par jauniešu iesaisti jaunsardzē. Domāju, ka ANO vajadzētu paskatīties tālāk uz Austrumiem. Cik redzu televīzijas pārraidēs, tur jauniešus jau no agras bērnības pievērš ieročiem, iesaista kara spēlēs, liek maršēt militārajās parādēs. Tā ir kapitāla nozombēšana. Vismaz brīdinājumam no ANO vajadzētu būt. Tad mūsu jaunsargi salīdzinājumā ar viņiem ir bērnu spēles. Mūsu ģeopolitiskā situācija ir tāda, ka jābūt gataviem savu zemi aizstāvēt, un memļukus nevaram audzināt. Jaunsardzē notiek militāri patriotiska audzināšana. Arī Vecbebros pagājušajā vasarā notika daļēji militāra nometne jauniešiem. Vienīgais, kas man tajā nepatika — no rīta neviena gulta nebija saklāta. Manuprāt, disciplīnai jābūt, un tā jāieaudzina ar mazām lietām.
Brīvdienās ciemos atbrauca meita un palīdzēja sagatavoties mājas remontam. Ziemā remontus veikt labāk nekā vasarā, un arī brīvā laika man vairāk. Brīvāki arī dažādu arodu meistari.
