Pirms 45 gadiem paaugstinot Pļaviņu HES ūdenskrātuves līmeni, pilnībā tika appludināta viena no Latvijas skaistākajām un teiksmainākajām vietām — Staburaga klints. Lai gan vairākas paaudzes nekad šo unikālo dabas veidojumu nav redzējušas, tas joprojām ir un paliks viens no latviešu tautas simboliem.
Jānis Ozoliņš
Brīvās Latvijas
lepnums
Staburaga teiksmaino skaistumu aprakstījis, ne viens vien ceļotājs.
“Daugavas un tās pieteku krasti starp Pļaviņām un Koknesi ir taču tik bagāti īpatnējām dabas parādībām kā reti kāda cita vieta mūsu dzimtenē. Daudz, ļoti daudz te ko redzēt, atrast un novērot,” 1940. gadā žurnālā “Daba un Zinātne” rakstīja biologs Henrihs Skuja. “Visu šo parādību starpā tomēr izceļas Staburags un tā tuvākā apkārtne; gan ne tik daudz ar savu augstumu un apmēriem kā savu vienreizību, savdabīgo raksturu. Ir daudzas vietas Daugavas krastos, kur stāvās dolomītu klintis pārsniegs Staburagu augstumā un iespaida lieliskumā, bet nav otras, kur uz tik mazas platības būtu vērojams vienkopus tik daudz bioloģiski interesanta.”
“Teiksmainais Staburags! Šis vārds ir tik daudzināts mūsu tautā, un visiem mums viņš ir tik pazīstams un tuvs… Un visiem mums viņš ir tik ļoti dārgs un mīļš… Staburags mums izskan no tāliem pagātnes laikiem, no mūsu tautas aizvēstures senajām dienām. Mūsu tēvu tēvi to ir daudzinājuši un pieminējuši, kādēļ Staburags pa gadu tūkstošiem ir palicis par tādu lielu un krāšņu tautas piemiņu. Līdz ar to ap Staburagu arvien vijās kaut kāda burvīga un brīnišķi teiksmaina mūsu tautas noskaņa,” 1933. gadā rakstīja P. A. Iskalns grāmatā “Staburags. Latvijas teiksmainā vieta”. “Visapkārt verd un čalo brašie avotiņi, no kuriem virsējie satek kopā un lejas pāri Staburagam gar vienu un otru pusi. Šie avoti ir darbojušies jau gadu tūkstošiem, un viņi ir tie, kas uzaudzējuši šo mūsu milzīgo Staburagu. Staburaga augšpusē daļa klints nobrukusi un tur tagad rēgojas tikai kaila stāva krasta siena. Bet Staburaga lejas puse ir noaugusi ar dažādiem kokiem, un šai pusē atrodas arī noeja uz Daugavu pie Staburaga. Tagad mums būtu jāaplūko Staburags no Daugavas… No Daugavas lejas puses mēs ieraugām Staburagu visā viņa lielumā un diženumā. Avotu ūdeņi, krizdami pāri Staburaga klintij, sašķeļas neskaitāmās strūkliņās un ūdens pilienos un norit savā pēdējā gaitā, ieplūzdami Daugavas viļņos. Pati klints izveido tumši pelēku iedobumainu, bet viengabalainu masu, kura vietām ir pārklājusies ar raksturīgo Staburaga koši zaļgano avotkaļķa sūnu. Turpat pie Staburaga kājām guļ viņa sendienu nogruvumi. Uz diviem lielajiem gabaliem viegli uzejams, un no šejienes mēs varam izjust visā pilnībā Staburaga senās klints skaisto dabas ainavu.”
Klints
veidošanās
Profesors Guntis Eberhards Staburaga veidošanos skaidro šādi: “Teiksmaino Staburaga šūnakmens klinti, kuru senatnē Krievijas plostnieki nodēvējuši par Velna Bārdu, baroja un izaudzēja kaļķainie pazemes ūdeņi, kas kā spēcīgs avots izplūda dziļā kanjona augšmalā. Avota spēks nāca no lietus, sniega kušanas un purva ūdeņiem, kas, izsūcoties cauri plānajai ledāja atstātā Daugavas ūdeņu pārskalotā māla kārtai, šķīdināja dolomīta atlūzas un slāņus. Avota ūdeņiem plūstot pa 25 — 28 metru augsto ar sūnām apaugušo dolomīta slāņa sienu un kaļķiem izgulsnējoties sūnās, 9 — 10 tūkstošu gadu laikā pakāpeniski izauga pie dolomītu klints sienas dabiski iecementējies izaugums — šūnakmens stabs ar pārkarenu augšdaļu. Staburaga apakšējo daļu, 4 — 5 metrus virs Daugavas vasaras līmeņa, pavasara palu laikā ledus ievērojami ārdīja, laika gaitā kraujas piekājē nogāzās un palika lieli šunakmens bluķi.”
“Staburagu ir grūti vārdos aprakstīt, tā bija Latvijas svētvieta. Viens no lielākajām brīnumiem bija Staburaga “asaras”,” stāsta staburadziete Sofija Dobulāne. “Toreiz strādāju Vīgantes skolā par ģeogrāfijas skolotāju, katru rudeni un pavasari ar skolēniem devāmies pārgājienā uz Staburagu. Zem Staburaga klints bērniem ļoti patika, skaists skats bija no Staburaga virsotnes. Interesants bija avotu veidotais kaļķakmens. Savulaik man skolā bija klints kaļķakmens paraugs, bet to diemžēl nozaga.”
Varēja pārbrist
pāri
Staburaga rags staba galā veidojās daudzus gadus. Tas veidojās arvien lielāks, tad no sava svara nolūza un veidojās atkal. Klints piekājē Daugavā gulēja divi lieli klinšu bluķi, kas bija nobrukuši 1861. un 1915. gadā.
Paaugstinot ūdens līmeni Daugavā, 1966. gadā Staburagu applūdināja.
“Mums toreiz neviens neko neprasīja, Maskavā izlēma, un viss. Bet sākotnēji bija projekts, ka ap Staburagu veidotu kanālu, kur novadīt ūdeni, lai pasargātu skaistās dabas ainavas pie Staburaga un Kokneses, bet to neizdarīja,” saka Sofija Dobulāne. “Sākumā HES bija plānots būvēt Pļaviņās, arī tad Staburags neciestu, bet tur it kā atrada plūstošās smiltis un tāpēc nedrīkstēja celt. Bet pie Aizkraukles jau ir tas pats,” saka Sofija Dobulāne. “Te bija skaista vieta, Daugava bija krāčaina. Pie Staburaga Daugavai varēja pārbrist pāri, tikai šaura strēle upē bija jāpeld.”
2002. gada jūlija beigās, kad Pļaviņu HES ūdens krātuves līmenis bija pazemināts par 4 metriem, pats Staburaga avots bija ap 0,5 metrus virs ūdens līmeņa. Taču vertikālās klints augšmala, no kuras krita avota ūdens, parasti ir 6,5 metru dziļumā.
“Pirms applūdināšanas lielos klints gabalus sadalīja un aizveda nezināmā virzienā,” stāsta Sofijas kundze. “Klīst runas, ka tie aizvesti ārpus Latvijas.”
Iedvesmas
avots
Par Staburagu zināmas 16 tautasdziesmu, tā vārds skanējis dzejoļos un dziesmās, to iemūžinājuši gan gleznotāji, gan fotogrāfi. Viens no pazīstamākajiem darbiem ir latviešu zelta fondam piederīgais rakstnieka Valda “Staburaga bērni”. Staburags pieminēts arī Jāņa Jaunsudrabiņa darbos, par to jūsmojuši daudzi rakstnieki un dzejnieki.
“Kad Staburagu applūdināja, es skolēniem stāstīju, ka ļoti žēl, ka tik skaista vieta vairs nav redzama un baudāma,” stāsta Sofijas kundze. “Bet tad es no partijas darboņiem saņēmu aizrādījumu — nekādas žēlošanas un gaušanās! Tas ir darīts tautas un valsts labā. Neraugoties uz visu, panākts valsts ekonomiskais progress un attīstība.”
Kur tas ir?
Taču Staburaga pagastā allaž norisinājusies aktīva kultūras dzīve.
50. — 60. gados uz Staburagu brauca daudz ekskursantu, te, Vīgantes parkā notika rajona dziesmu svētki, teātra izrādes un balles. Tagad uz šejieni atbraukušie jautā: kur tā Staburaga klints?
Lai gan tā dus dzelmē, tomēr rosība tās tuvumā nerimst. Arī šodien Vīgantes parkā skanēs dziesmas un dipēs dejotāju soļi — te notiks Jaunjelgavas novada Tautas mākslas svētki. Un visu noteikti sadzirdēs arī Staburags.
