Sarunā ar Andri pārņem sajūta, ka vienlaikus runāju gan ar 18 gadu vecu jaunieti, gan vīru, iepazinušu dzīvi visā tās daudzšķautņainībā. Prātīgums mijas ar vēlmi pēc iespējas vairāk izmēģināt, uzzināt, saprast. Dievbijīgs, nosvērtu raksturu, nemitīgi meklējumos esošs. Lai pie kādas tēmas saruna novestu, atbildes ir pārsteidzošas, kaut saruna ir ar jaunieti, kurš drīzumā tikai sāks patstāvīgas dzīves gaitas.
Savaldīt sešas bumbiņas
— Kādas ir tavas šībrīža aizraušanās?
— Fizika un mūzika. Pirms vairākiem gadiem izlasīju Stīvena Hokinga grāmatu par astronomiju. Sāku interesēties par kosmosu un zvaigznēm, vēlāk ieinteresēja elektronika, kvantu un relativitātes teorija. No datoriem gan cenšos turēties pēc iespējas tālāk. Ar mūziku aizraujos kopš sākumskolas. Pabeidzu klavieru klasi un pašmācībā iemācījos spēlēt ģitāru. Un vēl man patīk žonglēt. Ar bumbiņām un riņķiem. Pamazām esmu iemācījies rīkoties ar piecām un tagad trenējos savaldīt sešas bumbiņas vai riņķus. Bumbiņas žonglēt ir vienkāršāk, grūtāk ar riņķiem un vālēm. Latvijā žonglēšana nav populāra, Francijā tas ir tikpat ikdienišķi kā vecaimātei adīt zeķes.
— Kādēļ jāmācās žonglēt?
— Par to sāku interesēties pirms pieciem gadiem. Kādu laiku biju atstājis novārtā, bet secināju, ka iemaņas nepazūd. Ja apgūsti žonglēšanu, tas veicina smadzeņu darbību, uzlabo atmiņu, sakārto domas, uzlabojas atzīmes mācībās. Žonglēšana attīsta saiti starp smadzeņu puslodēm, jo katra roka dara savu, attīstās ritma izjūta. Daudz vieglāk padodas sitamo instrumentu, bungu spēlēšana, ar to arī nedaudz nodarbojos.
Negribēšana pāraug aizrautībā
— Ir vēl kāda aizraušanās?
— Nedaudz ielu vingrošana, spēka vingrinājumi uz stieņa — pievilkšanās, “pumpēšanās”, vingrojumi līdztekās. Akrobātika neaizrauj, bail griežoties, kūleņojot sevi savainot. Par ielu vingrošanu to sauc tāpēc, ka var nodarboties jebkurš laukā, uz ielas, pie stieņiem. Nav vajadzīga sporta zāle vai speciāls aprīkojums. Vingrošana man devusi labu stāju, uztur ķermeni formā, padara to izturīgāku, uzlabojas sirdsdarbība un veselība kopumā un līdzīgi kā žonglēšana sakārto galvu.
— Saki, ka tas sakārto galvu. Pirms tam bija nesakārtota?
— Vienmēr ir iespēja sevi pilnveidot vēl vairāk.
— Vai kāds to visu sākumā ierādīja, iedvesmoja?
— Principā neviens. Ar žonglēšanu neviens no radiem, paziņām nenodarbojas. Ar ielu vingrošanu dienesta laikā nodarbojās tētis un vēlāk arī brālis. No viņiem ieguvu informāciju, tad vēl to, ko var atrast internetā. Uz mūzikas skolu gan mani “nosūtīja”. Sākumā klavieres nepatika spēlēt, bet vēlāk, kad skolu pabeidzu, pats izvēlējos vēl divus gadus mācīties papildus. Tik ļoti iepatikās, ka pats sāku komponēt elektronisko mūziku. Tam izmantoju datorprogrammu. Bet komponēju tikai tad, kad galīgi nav, ko darīt. Apjaušu, ka zināšanu pietrūkst, vēlētos, lai būtu kāds skolotājs, konsultants, jo komponēt mūzikas skolā nemācīja.
Fizika ir tas, ar ko esmu izdomājis nodarboties pēc vidusskolas.
Tēju dzert ir
garlaicīgi
— Tādi brīži, kad nav, ko darīt, laikam ir reti?
— Pie klavierēm piesēžos, kad galvā pēkšņi ieskanas melodija un gribas to piefiksēt. Top uzmetums, to apstrādāju, un rezultātā top kāds jauks gabals. Vārdu gan manām melodijām nav, tikai instrumentāli gabali. Neesmu nekāds īpašais dzejnieks. Savus darbus esmu ievietojis dažos portālos internetā. Draugi saka, ka patīk. No kritikas bail nav, jo tās vairāk, jo labāk. Svešinieki manu mūziku reti komentē, parasti uzklausu klasesbiedru un brāļu viedokļus.
— Tava vecuma jaunieši bieži vien izvēlas nedarīt neko, kur nu vēl tik sarežģītas lietas. No kurienes tevī vēlme izzināt, pilnveidoties?
— Varbūt Dievs man tādu prātu devis. Mamma ir kristīgās mācības un arī angļu valodas skolotāja. Reliģija manī ir jau no agras bērnības. Tā ka neko nedaru laikam, tikai naktī aizmiegot. Arī brīžos, kad nav spēka, gribas ielīst gultā ar krūzi tējas un palasīt. Vienkārši tēju dzert ir garlaicīgi.
— Mamma ir skolotāja, tātad angļu valoda patīk un padodas?
— Acīmredzot. Vasarā, kad Skrīveros viesojās delegācija no Turcijas, biju tai mentors, tāda kā labā roka. Tulkoju, skaidroju. Tas deva iespēju valodu pilnveidot.
Grēks ir ļauns
— Ārzemnieki Latvijā. Kā skaties uz to?
— Neesmu pret, jo ko citu gan darīt, ja tik daudz latviešu aizbraukuši. Manuprāt, tas ir normāli. Par visa latviskā nosargāšanu jārūpējas, izkopjot savu valodu un tradīcijas. Patika, ka Dziesmu svētkos bija vairāki cittautiešu kori, piemēram, japāņi. Tas māca pieņemt citas tautas, izskauž rasu naidu.
— 18 gados par tavu dzīves filozofiju varbūt pāragri jautāt, un tomēr…
— Kāda tur filozofija, vajag kārtīgi dzīvot un visu darīt ar mēru. Tad būs labi visiem. To, cik liels ir mērs, pasaka priekšā sirdsapziņa. Ja vien tā nav galīgi iznīcināta. Tā ir dota katram, tāpat kā saprašana par labo un ļauno. Piemēram, ēst ir labi un nepieciešami, bet pārēšanās jau pielīdzināma negausībai, kas robežojas ar grēku. Tāpēc visā jātiecas pēc harmonijas. Desmit ticības baušļu nav nekas neizpildāms, un, dzīvojot pēc tiem, var iegūt harmoniju. Dievs jau neprasa no mums neko neiespējamu. Protams, cilvēks nav ideāls, bez grēka neiztikt, bet viņš var censties, cik viņa spēkos, par tādu kļūt.
— Tavuprāt, cilvēks pēc dabas ir ļauns?
— Cilvēks nē, grēks ir ļauns.
— Esi gatavs jaunam posmam dzīvē, pabeidzot vidusskolu?
— Skola ir devusi daudz, bet tā, ka būtu gatavs dzīvei, vēl nejūtos. Cilvēka bioloģiskais briedums ir nevis 18 gados, bet aptuveni trīs gadus vēlāk. Nav ko uztraukties. To, ka izglītības sistēma nav sakārtota, gan jūt. Ja skola nākotnes profesijā sāktu ievirzīt jau pēc pamatskolas, tas būtu pareizāk. Pagaidām vidusskolā māca daudzus priekšmetus, par kuriem skaidri zinu — turpmāk tie nebūs vajadzīgi. Manuprāt, tā ir tikai lieka informācija.
“Zaļam gurķim”
ārzemēs nav, ko darīt
— Turpinot filozofēt — dzīvei ir jēga?
— Nevēlos pārāk iedziļināties, bet uzskatu, ka ikvienam cilvēkam un darbībai ir iemesls un jēga. Vien tad, ja cilvēka dzīvē nav ticības, var teikt, ka jēga zūd. Arī viens no lielākajiem eksistenciālisma teorijas piekritējiem atzinis, ka bez reliģijas cilvēkam dzīves jēga zūd. Bez ticības augstākam spēkam nevar dzīvot.
— Vai tev ir kādi tuvāki mērķi?
— Runāju ar kādu profesoru no Šveices, un mani ir piesaistījusi gan šī valsts, gan daba, iespējas iegūt labu izglītību, saņemot stipendiju. Viens gan skaidrs, ka bez bakalaura grāda, iegūta Latvijā, Šveicē nav, ko rādīties. “Zaļam gurķim” aizbraukt uz ārzemēm un nesaprast, ko īsti mācīties, pie tam vēl svešā valodā, būtu diezgan sarežģīti. Labāk nepārsteigties ar lēmumiem. Šogad tuvākajos mēnešos ceru iegūt autovadītāja apliecību. Patīk braukt. Tā nomierinu nervus, kļūstu uzmanīgāks. Tālākā nākotnē sevi iedomājos kā fizikas skolotāju, paralēli turpinot studēt. Bet tie visi tikai mani pieņēmumi. Par dzīves plāniem nav labi runāt, jo nevaram zināt, kas notiks rīt. Bez mērķa dzīvot arī nevar. Ja būs mērķis, viss dzīvē ies uz priekšu. Lielo mērķu sasniegšanas procesā nokļūstam pie daudziem maziem.
Apsola
saldumus
— Pārzini tik daudzas jomas, vai ir izdevies sevi testēt kādā sarežģītā dzīves situācijā?
— Es jau ik pa laikam sevi testēju. Vasarā divas nedēļas biju grupas vadītājs bērnu nometnē. Bija grūti, bet secināju, ka man tas padevās, nezinu, vai īpaši patīk, bet pieredzei noderēja. Bērni bija vecumā no 9 līdz 10 gadiem.
— Kas bija grūtākais?
— Nolikt vakarā gulēt. Tas bija diezgan neiespējami. Bet nācās piesolīt, ka no rīta dabūs saldumus.
— Tavuprāt, laiks skrien ātri?
— Skrien un katru gadu arvien ātrāk. Ziemas brīvlaiks pagāja nemanot, vasaras brīvlaiki tāpat, un ir periodi, kad konstatē, ka nekas nav paspēts. Tam iemesls varētu būt arī tehnoloģijas. Agrāk vēstuli gaidīja vairākas dienas, tagad to uz jebkuru pasaules malu var aizsūtīt dažās sekundēs.
Skaidas un papīrs nevilina
— Dzīvojot Latvijā, jūties stabili un pārliecināts par rītdienu?
— Politika mani neinteresē, vienkārši patīk te dzīvot. Nepatīk jaunā valūta un viss, kas ar to saistīts. Īpaši nepatīk jauno banknošu dizains. Prieks par tiem cilvēkiem, kuri palikuši Latvijā, īpaši jau izcilie prāti, piemēram, Andris Ambainis (matemātiķis, kurš aktīvi darbojas datorzinātnēs, LU profesors Datorikas fakultātē — aut.). Piedalījās starptautiskos konkursos un saņēma tur maksimālo punktu skaitu un zelta medaļu. Viņam bija garantēts darbs Amerikā, bet izvēlējās turpināt darbu Latvijā, strādājot pie kvantu datora izstrādes. Ja būtu iespēja, labprāt tiktos ar viņu.
— Apkārt tik daudz ietekmējošu faktoru — internets, filmas, mūzika, spēles, atkarības. Kā no tā visa jaunam cilvēkam sevi pasargāt?
— Cigaretes pamēģināju četros gados. Kopā ar brāli aiz siltumnīcas uzpīpējām. Pēc tam izmēģināju zāģuskaidas, vēlāk — vienkārši papīru. Palika slikti, un kopš tā laika to vairs nedaru.
Mūsdienu dziesmas un to teksti, filmas ar slēptiem kadriem, reklāmas ietekmē ne tikai tieši, bet arī cilvēka zemapziņu. Nevaru apgalvot, ka nepakļaujos reklāmām, bet tas nenotiek apziņas līmenī. Cilvēka prāts ir kā aisbergs, un prāts ir tikai tā redzamā daļa. Labi, ja ir uzticams draugs, un noteikti jāieklausās vecāku padomā. Nevar teikt, ka vecāki auguši citā laikā un neko nezina. Viņi, tāpat kā skolotāji, ar savu dzīves pieredzi vienmēr būs noderīgi. Varbūt ne vienmēr jādara tieši tā, kā viņi saka, bet vērā gan jāņem. Pat ja tas ir pretrunā ar tā brīža domām. ◆
