Zobārsts Pēteris Simsons ir omulīgs, jauns vīrietis, kurš spējis iekarot ne viena vien maza un liela pacienta sirdi.
Zobārsts Pēteris Simsons ir omulīgs, jauns vīrietis, kurš spējis iekarot ne viena vien maza un liela pacienta sirdi. Viņš absolūti neatbilst priekšstatam par zobārstu, vienmēr ir jautrs, gatavs izstāstīt kādu joku. Aizvakar viņam palika 30 gadu.
Zobārsts –– visizdevīgākā profesija
–– Kā kļuvāt par zobārstu?
–– Es par medicīnu sāku interesēties pamatskolā un jau devītajā klasē zināju, ka būšu ārsts. Apmeklēju jauno mediķu skolu. Tas bija pulciņš vai kursi, kā nu kurš to sauc, kas palīdzēja tuvāk iepazīt ārsta profesiju. Varēja iepazīties arī ar nākamajiem kolēģiem. Gājām uz anatomikumu un slimnīcām. Pēc vidusskolas bija jāizvēlas –– par kādu ārstu kļūt? Sākumā domāju — par terapeitu, tad par ķirurgu. Lielai daļai ārstu ne vienmēr izdodas redzēt sava darba rezultātu. Pat tad, ja cilvēks šķiet izārstēts, par sekām nekad nevar būt pilnībā pārliecināts. Zobārstniecībā ir citādi –– redzama problēma un tūlīt arī darba rezultāts. Tas nav kā anekdotē, kur viens ārsts jautā otram, kāpēc viņš izvēlējies zobārsta profesiju, bet kolēģis atbild –– sirds ir viena, bet zobi –– 32.
–– Ārsti parasti sūdzas par mazajām algām. Vai zobārsta darbs ir pietiekami ienesīgs?
–– Arī tas ir viens no aspektiem, kāpēc izvēlējos šo specialitāti. Darbs būs vienmēr, kamēr vien cilvēkiem mutē būs zobi. Pat tad, ja to nebūs, zobus ar kaut ko taču vajadzēs aizstāt.
–– Ko, jūsuprāt, cilvēkam nozīmē zobi, ja neņem vērā tikai ēdiena smalcināšanas funkciju?
–– Zobi ir ļoti svarīgs katra cilvēka tēla elements, jo tikai smaids, kurā atklājas veseli zobi, apkārtējiem radīs labu iespaidu par cilvēku, un viņš tiks uzskatīts par veiksminieku. Veseli zobi ļoti daudz stāsta par cilvēku. Ne tikai par viņa paradumiem, bet bieži vien arī par materiālo nodrošinājumu. Jau tolaik, kad studēju, zobārstiem Medicīnas akadēmijā bija liels konkurss –– trīs uz vienu vietu. Tagad esot astoņi pretendenti uz vienu vietu.
Bērni labprāt nāk vēlreiz
–– Vai bērnībā baidījāties iet pie zobārsta?
–– Daudziem zobārsts asociējas ar cilvēku, kam piemīt sadistiskas noslieces, kuram patīk pamocīt citus. Tomēr tā nebūt nav.
Par laimi, man pašam ir labi zobi, tie bojājas reti, un plombes, kas reiz ieliktas, turas ļoti ilgu laiku. Neteiksim, ka biju nobijies, kad bērnībā nācās apmeklēt zobārsta kabinetu, taču nepatīkams satraukums bija gan.
–– Pie jums labprāt nāk ārstēt zobus arī bērni. Kā ar viņiem izdodas panākt kontaktu?
–– Ar pieaugušajiem ir vieglāk. Viņi zina, kāpēc nāk pie zobārsta, un zina, kas notiks. Ar bērniem ir citādi –– viņiem liek nākt, un viņi nezina, kas notiks, tāpēc baidās un raud. Pats galvenais pret katru klientu izturēties ar cieņu –– vai viņš ir mazs knēvelis vai pieaudzis cilvēks, vai invalīds. Cilvēks nedrīkst justies kā konveijera prece, kuru tūlīt izsviedīs ārā. Viņam jāizrāda uzmanība, jāmēģina sagādāt maksimālas ērtības. Tāpēc jābūt labām zināšanām psiholoģijā. Ir dažādi iemesli, kāpēc bērns pie zobārsta raud. Lielākoties tāpēc, ka nezina, ko zobārsts darīs. Liela daļa vainas te jāuzņemas arī vecākiem, kuri bieži zobārstu ataino kā ļaunu bubuli.
Rūpējas aizgādnis
–– Jūs strādājat trijās darbavietās –– Rīgā, Aizkrauklē un Skrīveros. Kā varat visu paspēt?
–– Tas nav viegli. Sākumā braucu ar vilcienu, pēc tam nolēmu iegūt autovadītāja apliecību un braukt ar auto. Kursos man bija iesauka „zobenzobu tīģeris”. Iespējams, agresīvā braukšanas stila dēļ. Taču tagad viss ir kārtībā. Gadījušās gan pāris ķibeles, taču šķiet, ka par mani gādā kādi augstāki spēki, jo viss beidzies laimīgi. Reiz ieslīdēju kupenā un, izkāpjot no mašīnas, pazaudēju mobilo tālruni, par ko atcerējos tikai vēlāk. Taču mašīna bija neskarta, un tālruni atradu tajā pašā kupenā pēc ilgāka laika. Arī pats tiku cauri ar pāris zilumiem.
Mājās gaida draudzene
–– Ko darāt darba dienas beigās?
–– Kad pavadīts pēdējais pacients un nomazgātas rokas, man patīk kādu laiku pasēdēt atpūtas krēslā un ne par ko nedomāt, varbūt pat pusstundu pagulēt. Tas ir labākais veids, kā atpūsties no stresa, kas sakrājies darba dienas laikā. Esmu savu dzīvi iekārtojis tā, ka par mājām nav jārūpējas–– varu nodoties darbam un vakarā, ne par ko nedomājot, sēsties pie klāta vakariņu galda. Man jāgādā iztika, bet draudzene gādā par mājām.
Kā labs vīns pie pusdienām
–– Kāds ir jūsu vaļasprieks?
–– Man patīk meklēt vēsturiskus faktus par daudzām lietām. Piemēram, skolā vēstures stundās mācīja, kad un kur noticis tas vai cits fakts, taču bieži vien nestāstīja, kāpēc tas noticis, kā tolaik dzīvojuši cilvēki, ko domājuši. Bieži apmeklēju muzejus, lasu grāmatas par vēsturi. Piemēram, par viduslaiku dzīvi, kāpēc cilvēki pārcēlušies no vienas vietas uz otru, kā šķietami nenozīmīgs atklājums mainījis vēstures gaitu. Ļoti aizraujoši bija pētīt cukura rašanās vēsturi. Šāda faktu vākšana ir prāta spēle. Kā labs vīns pie smalkām pusdienām.
–– Vēstures fakti bieži saistīti ar militārām darbībām. Vai jūs interesē arī kara māksla?
–– Noteikti. Mani ļoti interesē ieroči un to lietošanu. Katrs militārs atklājums radījis pavērsienus vēsturē. Piemēram, savlaik prūšu armijas bruņojumā bija ar patronām lādējamas šautenes, bet austriešiem tās bija jālādē caur stobra galu ar pulvera raga palīdzību. Protams, šo armiju cīņā uzvarēja prūši, un vēsture mainījās. Puikas gados man piederēja vecu durkļu kolekcija, taču to laikam kāds nozaga.
Civilists, kam patīk pašaudīties
–– Vai esat dienējis armijā un domājis par militāro karjeru?
–– Armijā neesmu dienējis, bet pēc augstskolas ieskaitīja rezervē. Manu brāli, kurš ir jaunāks un miesās nemaz neizskatās pēc braša tēvzemes aizstāvja, meklēja gluži vai ar policiju, taču viņam veiksmīgi izdevās izvairīties no dienesta, studējot vienā augstskolā pēc otras. Esmu domājis par mediķa karjeru armijā, taču, kad par šādu iespēju uzzināju, biju tam jau par vecu –– jāiztiek ar civilista karjeru.
–– Vai nācies izmēģināt roku šaušanā?
–– Savlaik bieži gāju uz šautuvi. Sākumā šāvu ar pneimatiskajiem ieročiem, vēlāk ar mazkalibra šauteni, bet tad sāku šaut arī ar pistoli. Veicās tīri labi, lai gan ar šo ieroci iemācīties šaut nemaz nav tik viegli –– pistolei jākļūst par rokas turpinājumu, tā maigi jānotēmē un momentā jāšauj.
–– Vai nedomājat kļūt par mednieku?
–– Reiz apsvēru šo iespēju. Kad beidzu akadēmiju, man piedāvāja studēt maģistrantūrā, un viens no jautājumiem bija, vai neesmu mednieks, jo cilvēki ar šo aizraušanos tajās aprindās tiek vērtēti augstāk nekā citi. Maģistrantūrā es nepaliku un par mednieku vēl neesmu kļuvis. Tomēr viss vēl iespējams. Medības varētu būt lielisks veids, kā apmierināt vīrietim raksturīgo asinskāri (smejas un tūlīt aizstāj šo vārdu ar „pašaudīšanās kāri” –– aut.).
Saimniekot nav izdevīgi
–– Lielāko daļu brīvā laika pavadāt laukos –– Skrīveros. Vai nav radusies vēlēšanās saimniekot pašam?
–– Nē. Tas nav izdevīgi. Saimniekošana nelielā apjomā prasa milzum daudz laika un līdzekļu, tā kļūst par apgrūtinājumu, jo lētāk nepieciešamo nopirkt veikalā. Protams, man kā jau kārtīgam latvietim pieder lauku mājas ļoti skaistā vietā Daugavas krastā Kaibalas apkaimē. Taču tur ir tikai zālājs un ābeles.
Patīk labi paēst
–– Jums patīk, ja mājās sagaida ar garšīgām vakariņām. Vai gatavojat arī pats?
–– Man patīk garšīgi ēdieni –– tie pieder pie dzīves baudām, taču gatavot nepatīk. Es protu izdomāt interesantas receptes, jo labi orientējos garšvielās un produktos. To esmu mantojis no tēva, kurš arī mīl labi paēst. Viņa elks ir Mārtiņš Rītiņš, taču, izmantojot viņa piedāvātos produktus, ēdiens bieži ir dārgs, tāpēc nākas domāt, ar ko dārgākās sastāvdaļas aizstāt, lai ēdiens garšu nezaudētu.
–– Un kurš tad pēc jūsu receptēm gatavo?
–– Draudzene. Viņa gan apgalvo, ka esmu pār mēru izlutināts un izlaidies, jo vienmēr izvēlos ko neparastu. Mani nevar iekārdināt ar vārītiem kartupeļiem un desas līkumu. Taču dievīgu ēdienu var pagatavot gandrīz no nekā, jāzina tikai, ko un kā pievienot.
–– Pie labas maltītes iederas arī pudele vīna.
–– Jā, bez tā iztikt nevar. Vienīgi šajā apkaimē nav iespējams nopirkt pietiekami labu vīnu. Veikalā parasti ir piecu veidu kagors, un tas arī viss. Manuprāt, vislabākā vīnu izvēle ir „Rimi” un specializētajos veikalos. Ārstu aprindās populārs ir sakāmvārds: „Ja ej ciemos pie kolēģa, ņem līdzi divas pudeles. Ja pie kolēģes –– pudeli un ziedus.” Arī mani var iepriecināt ar pudeli laba dzēriena.
Jokdaris uzsvārcī
–– Kā vērtējat anekdotes par ārstiem?
–– Man tās patīk, jo dod pozitīvas emocijas. Ārsti bieži vien paši pasmejas viens par otru, un tas nav nekas slikts. Piemēram, anekdote par zobārstiem. Ārsts saka pacientam: „Ziniet, man jums nav ko izdot, varbūt izrausim vēl vienu zobu?”. Man ļoti patīk stāstīt anekdotes. Reiz ar kādu savu paziņu sarīkojām sacensības un, malkodami alu, stāstījām anekdotes piecas stundas pēc kārtas, ne reizi neatkārtojoties. Sāka sāpēt gan vaigi, gan pakrūte, klausītāji viens pēc otra aizgāja gulēt, līdz nolēmām, ka uzvarētāju noskaidrot neizdosies, un devāmies arī mēs pie miera.
–– Vai bieži jokojat?
–– Bieži gan, taču šie joki nekad nav ļauni. Tie tikai palīdz uzlabot garastāvokli.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Pēteris Simsons.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1972. gada 4. jūlijs, Rīga.
NODARBOŠANĀS: zobārsts.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Latvijas Medicīnas akadēmijas Stomatoloģijas fakultāte.
ĢIMENE: neprecējies (pagaidām).
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
VAĻASPRIEKS: vēsturisku faktu vākšana.
