Skarbs, bet pamatots šis jautājums man radās Jaunjelgavas ambulances stomatoloģes Ingrīdas Paško kundzes apmeklējuma laikā.
Skarbs, bet pamatots šis jautājums man radās Jaunjelgavas ambulances stomatoloģes Ingrīdas Paško kundzes apmeklējuma laikā. Kā jau daudzi cilvēki, arī es no zobārsta baidos, tāpēc pirms apmeklējuma vairākas dienas sāpes varonīgi cietu cerībā, ka varbūt pāries… Šoreiz nepārgāja. Devos uz vietējo ambulanci, kur jau vairākus gadus strādā Paško kundze. Mani sagaidīja kā lielāko ienaidnieci ar vārdiem: “Vai tu man jau neesi parādā?”. Šokā uz brīdi piemirsās pat mokošās sāpes. Piebildīšu, ka ar ārstes kundzi personīgi pazīstamas neesam.
Krietns brīdis pagāja, mēģinot pārliecināt ārsti par viņas pieņēmuma maldīgumu. Neizdevās, bet līdz krēslam ar vārdiem: “Ej, sēdies!” tomēr tiku. Protams, pārbijusies ne pa jokam, jau sāku nožēlot, ka esmu ārsti iztraucējusi darba laikā un pie viena atminējos arī dažu satikto paziņu līdzjūtības pilnos skatienus, kad viņiem, ejot uz ambulanci, izklāstīju sava ceļamērķi.
Pēc neilgas mokpilnas urķēšanās manā ne visai ideālajā mutes dobumā ārste īsi nosacīja: “Nav ko ķēpāties, jārauj. Te tāpat nekas nebūs.”
Esmu lasījusi dažādus aprakstus par stomatoloģijas sasniegumiem mūsdienās. Zinu, ka pat sīkai zoba atliekai iespējams “pieaudzēt” trūkstošo daļu. Jutu, ka pret savu gribu sāku nedaudz trīcēt. Ārstes komentārs nebija pārprotams: “Tu te izbeidz kratīties! Vai nu sēdi vai ej prom!”. Paliku sēžam, sagatavojusies visļaunākajam, proti, zoba raušanai. Tālākā notikumu gaita kā senās spiegu filmās: injekcija, kurai nekavējoties sekoja manipulācija ar knaiblēm, rāviens — bļāviens — rāviens — bļāviens — pote — rāviens — bļāviens! Un tā ilgāku laiku. Rezultātā nīstais ciešanu radītājs pameta manu apakšžokli. Secinājusi “Riebīgs zobs!”, ārste to likvidēja, bet tukšumu aizstampāja ar marles tamponiņu.
Kad kopš šīs procedūras bija pagājis jau 17 stundu, sāpes nerimās, un žoklī radās arī pietūkums.
Mokas, var teikt, bija dubultojušās, jo tādu ārsta attieksmi pret pacientu — varbūt drebelīgu, nobijušos, nomocījušos — izjutu pirmo un, jācer, vienīgo reizi mūžā. Gribētu pateikt tiem, kuri vēl gatavojas doties pie ārstes Paško — neriskējiet, mīļie! Nevar zināt, varbūt arī kādu no jums zobārste atpazīs kā viņas parādnieku…
Aizgāju no kabineta pusnemaņā, bez čeka, kvīts vai tamlīdzīga dokumenta, ārstes nicīgā smīna pavadīta. Ziniet, ja gribat darīt savai dzīvei galu, apmeklējiet ārsti Paško — pēc šādas vizītes pārējās problēmas šķiet bērnu spēlītes.
Ar cieņu, Z. Beķere Jaunjelgavā
